Jau pāris nedēļu sabiedriskā tualete Brīvības laukumā ir slēgta. Tā lēma dome, lai ietaupītu vismaz Ls 15 000 gadā, ko izlietoja, maksājot darbiniekiem algas un sedzot izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem.

Ja neskaita tos cilvēkus (un viņu būs bijis jau paliels pulks), kas šai laikā velti raustījuši slēgtās tualetes durvis, nekas briesmīgs jau nav noticis un  slapjām biksēm, jādomā, neviens nav palicis. Tas, ja kāds gribētu meklēt dramatiskāku rezultātu. Droši vien gribētāji atrada kādu citu dabisko vajadzību kārtošanas vietu, pacietās vai devās uz tuvējiem krūmiem Saules dārzā vai Avotu ielā, kur turklāt dubults efekts – gan miesai paliek vieglāk, gan garam, lapu zeltā raugoties.
Taču ne par to ir stāsts. Un arī ironija nav par cilvēkiem, bet par attieksmi. Stāsts ir par to, kā cilvēku var padarīt bezspēcīgu tik smalkā un intīmā situācijā. Un ka argumenti – nauda jātaupa, tualete ir ledus hallē, tualetes ir kafejnīcās, lielveikalos – liek turēt muti un piekrītoši māt ar galvu
Jā, no vienas puses, nauda ir jātaupa, bet no otras puses – arī ledus hallei katrs čurātājs maksās, un, iespējams, tai pašai domei nauda šīm vajadzībām būs jāatvēl, jo neviens taču par velti netīrīs. Nākamais – jā, kafejnīcās tualetes ir. Bet arī tur – ja neko nepirksi, maksā ragā; citur jāprasa atslēdziņa, vēl citur – vienkārši durvis ciet. Bet lielveikalos ar tualetēm ir kā ar bitēm – te ir, te nav. Tātad nevar teikt, ka piedāvātās ērtības ir līdzvērtīgas. Drīzāk viens pakalpojums tiek aizstāts ar citu un uz kāda cita rēķina. Bet pašos pamatos un pirmsākumos ideja bija viena – radīt iespēju cilvēkam pašā pilsētas centrā izmantot tieši tualeti – ne ledus halli, ne kafejnīcu, ne lielveikalu, bet tualeti. Kur neviens nebrīnās un nesaka: "Nopērciet bulciņu (tēju, kafiju..) un čurājiet laimīgs!" Tāpēc ne tik daudz par čurāšanu, bet par attieksmi ir stāsts.