Sieviešu daktere Maija Andersone svētdien svinēs apaļu jubileju. Vienlaikus – saņems bučas un ziedus Mātes dienā un arī vārda dienā.

Par kolēģi, kurai drīz skaista jubileja, redakcijai ieminējās dakteru arodbiedrības vadītāja Maija Palkavniece. Viņa pastāstīja, ka daktere Andersone esot kaislīga ceļotāja, dārza kopēja un visnotaļ – jauks cilvēks. Savukārt gaviļnieces meita Liene, kuru sastapām pavisam nejauši, bet – īstajā brīdī, piebilda, ka mamma ir ļoti čakla saimniece, ļoti mīļa un ļoti enerģiska, par ko viņu noteikti varot apbrīnot, jo īpaši – par milzīgajām darba spējām. Ģimenē mamma esot centrs, ap kuru visas bērnu un mazbērnu lietas notiekot.

Ar veselību ir tā: vieni rūpējas, citi – ne

Ar dakteri tiekamies ceturtdienas pēcpusdienā viņas mājīgajā kabinetā pēc pieņemšanas beigām. Lai arī saruna iecerēta vairāk par dakteri pašu, darbu apiet neizdodas, jo grūti nerunāt par tik svarīgu tēmu, kā sievietes veselība. Uz jautājumu, vai sievietes par sevi rūpējas, M. Andersone atbild apstiprinoši, lai gan visos laikos bijis tā, ka vienas to darot, bet citas – ne: "Žēl, ka maz izmeklējās tās, kas saņēmušas vēstules ar aicinājumu pārbaudi veikt bez maksas. Dienā ir viena, divas pacientes, bet varētu būt vairāk." Nekas daudz jau netiekot prasīts – neesot vajadzīgs ne nozīmējums, ne kas cits, vien jāpierakstās, lai nebūtu rindu. Kad runājam par biežāk konstatētajām saslimšanām, M. Andersone saka, ka atrodot diezgan daudz ielaistu vainu: "Diemžēl sievietes, kad aiziet pensijā, nezin kāpēc iedomājas, ka pie ginekologa vairs nav jāiet, ka nu ir miers. Un pēc desmit gadiem attopas, jo nekāda miera nav un nebija pareizi nepārbaudīties, turklāt, gadās – neko vairs nevar līdzēt. Tāpēc neatkarīgi no vecuma un no tā – ir vai nav vīrietis – vienreiz gadā pie ginekologa jānāk. Turklāt, tā kā uz bezmaksas pārbaudi aicina sievietes no 25 līdz 70 gadiem, maldīgi domāt, ka pēc 70 gadiem nav jāizmeklējas."

Runājot par to, kas šai jomā ar gadiem mainījies, daktere saka, ka, protams, tagad esot plašas izmeklēšanas iespējas, instrumentu un iekārtu daudzveidība, taču pašos pamatos izmaiņu maz. Kādreiz gan neesot bijis tik daudz slimību, tostarp seksuāli transmisīvo: "Institūta laikā pat nebija iespēju mikroskopā redzēt sifilisa izsaucēju, jo tāda parauga laboratorijās nebija. Pagāja desmit gadi, un šī slimība sāka plaukt un zelt. Agrāk tik daudz jaunu sieviešu nedzemdēja, tagad tā ir ikdiena. Taču kādreiz bija vairāk abortu… Sieviešu apzinīgums gan nav mainījies – kā senāk, tā tagad vienas ir apzinīgas, bet citas nav. Un visos laikos tāpēc atklāj ielaistas slimības." Vaicāta, vai pieredze palīdz, M. Andersone domā, ka pieredze ir pieredze, bet gadi nākot līdzi gadiem. Viņas kontingents esot gados vecākas sievietes, jo jaunām meitenēm noteikti patīkot jaunāks dakteris: "Protams, tas, ka nemitīgi jāsertificējas, jāmācās, neļauj novecot. Un tā kā sertifikāts derīgs vēl piecus gadus, nekas cits neatliek – jāstrādā…"

Kad vaicājām, cik gadus viņa Tukumā nostrādājusi – daktere tā kā samulst, tad iesmejas un saka, ka darba gadu esot ļoti daudz, no 1956. gada, tāpēc bail pat teikt: "Augustā būs pilni 53 gadi! Un gandrīz visu laiku strādāju Tukumā, tikai pirmos divus gadus ar veselības nodaļas nosūtījumu – Irlavas bērnu namā. Kad skatos sieviešu sanitārās grāmatiņas, redzu daudzus ierakstus par cilvēka darba mūžu, bet man – tikai viens. Turklāt nekad neesmu pat gribējusi meklēt citu darba vietu, citu pilsētu…"

Bērnība – arī uz ūdeņiem

Tam, ka tik ļoti pieķērusies vienai vietai, Maijas kundze varbūt pat zinot iemeslu. Iespējams, tas tāpēc, ka tēvs strādājis uz ekskavatora: "Redziet, visā Latvijā bija divi trīs šādi ekskavatoristi, kas veica nopietnus darbus. Izbraukāt uz darbu citā rajonā vai pat otrā Latvijas malā nebija iespējams, tāpēc vai katru gadu vajadzēja pārcelties uz citu vietu un ģimene visur brauca līdzi. Citas izvēles nebija. Atceros, Lubānas ezerā bija liels ekskavators uz pontoniem, un tur es dzīvojos tētim līdzi virs ūdeņiem. Pēc tam viņš strādāja Vandzenes pusē, tad bagarēja Slocenes upi. Tā iznāca, ka līdz pamatskolas beigām biju mācījusies piecās skolās un līdz 7. klasei biju nonākusi Tumē. Kad šo skolu beidzu, aizgāju mācīties uz māsu skolu. Iespējams, Tukuma apkārtne man gāja pie sirds, jo, kad māsu skolas sadalē piedāvāja vietu Tukumā, izlēmu palikt. Ģimene tolaik jau dzīvoja Lielvārdē, bet man vēlmes klaiņot vairs nebija."

Ar vēlmi izzināt un saprast

Kad runājām par profesijas izvēli, Maijas kundze atzīst, ka dzīvē nereti lēmumi pieņemti personīgu iemeslu dēļ. Mamma slimojusi ar izkaisīto sklerozi un mirusi, kad Maijai bijuši pieci gadi. Pēc tuvinieku stāstītā viņai palicis prātā, ka neviens nav varējis palīdzēt: "Atceros, tieši šo faktu ļoti pārdzīvoju, un, iespējams, tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos mediķa profesiju. Protams, tolaik neiztika arī bez tādas pacilājošas sajūtas, tādām kā ilgām… Vesels bars no Tumes skolas taisījās iet mācīties par māsiņu, bet attapos es viena. Protams, bija jau arī interese… Nobeidzu māsu skolu, tad vajadzēja iegūt vidējo izglītību vakarskolā un pēc tam mācījos vakara nodaļā Medicīnas institūtā. Paralēli visu laiku strādāju. Kā jau teicu, bērnu namā, pēc tam bērnu konsultācijā, tuberkulozes dispanserā, ātrajā palīdzībā. Māsiņas jau tā pamētāja; nebija tā, ka varēji būt visu laiku vienā vietā. Bet no 1968. gada strādāju par ginekologu." To, kāpēc izvēlējusies strādāt sieviešu veselības jomā, daktere vēlreiz min personīgu ieinteresētību. Kad studiju laikā zaudējusi divus bērniņus, par šo jomu radusies nopietna interese.

Kopš tā laikā pagājuši daudzi gadi. Darba gados dzemdību namā pieņemts daudz bērnu: "Manis noķertie bērni jau paši droši vien sen vecvecāku godā. Bet, atskatoties uz darba mūžu, varu teikt – darbs ir interesants un nekad savu izvēli neesmu nožēlojusi. Būtu grūtāk strādāt, ja nepatiktos."

Ir man arī kāda vājība

Tā par saviem vaļaspriekiem – ceļošanu, filmēšanu un fotografēšanu – saka Maija Andersone. Iespējams, bērnībā piedzīvotā ceļošana kaut kur asinīs palikusi: "Kopā ar vīru savulaik izbraucām vai visu Padomju Savienību. Aizkarpatus ar motociklu jaunībā izbraucām, daudzas citas vietas – ar mašīnu. 1978. gadā trīs nedēļas braucām ar kuģi pa Volgu. Bija pasakains brauciens; ej, kur gribi, māja vienmēr līdzi. Sākām braukt no Gorkijas, tagad Ņižņijnovgorodas, tad uz Maskavu, Astrahaņu. Turpceļā skatījām pilsētas Volgas vienā krastā, atpakaļceļā – otrā. Krastā tūristus sagaidīja 10 līdz 15 autobusi, kas veda ekskursijā uz pilsētām: Kazaņu, Jaroslavļu, Saratovu, Vladimiru, Volgogradu… Ne visas var atcerēties. Tas ir gandrīz garākais brauciens, kurā esmu bijusi. Atceros, tieši mūsu brauciena laikā Melnajā jūrā nogrima kuģis «Admirālis Nahimovs». Gandrīz tikpat ilgs bija brauciens uz Portugāli un Spāniju 1995. gadā – ar autobusu un teltīm. Protams, kad robežas tika vaļā, tas mainīja pilnīgi visu. Pirmoreiz braucu 1994. gadā uz Itāliju, Austriju, Šveici, Čehiju. Tas likās kaut kas īpašs." Tālākā vieta, kur daktere bijusi, esot Malaizija. Uz eksotisko Āzijas valstī braukusi pagājušajā gadā un pārliecinājusies par Āzijas skaistumu un sakoptību. Lai arī ceļotāji tiekot brīdināti par dažādām saslimšanām, viņasprāt, ja ievēro elementārus drošības pasākumus, problēmu neesot.

Otrs dakteres niķis esot filmēšana un fotografēšana. Filmas sakrājušās no 70. gadiem – mēmo filmu laikiem, un tajās iemūžināti vai visi braucieni. Tolaik izmantojuši vēl parastās krievu kinokameras, kurām nebija skaņas: "Senāk jau nebija, kā tagad – nofilmē un skaties. Bija 10 metru filmas, kuras vajadzēja līmēt kopā. Es gan visu pārfilmēju videokasetēs, šo to arī sarakstīju diskos. Tā mēs abi ar vīru ņēmāmies. Pats galvenais – braukšana taču prasa arī kaut ko darīt. Arī fotogrāfiju ir pilna māja. Kādreiz paši attīstījām, turklāt ne tikai melnbaltās, bet arī krāsainās. Atceros, kamēr vienu bildi dabūja, gandrīz vai stunda pagāja – mērcēja vienā bļodā, otrā, trešā. Bet tā kvalitāte nav salīdzināma ar to, kas tagad. Bildes, kurās iemūžināts Staburags, Koknese pirms appludināšanas, tagad tādas bālas, bālas…"

Drusku aizdomājusies, daktere gan piebilst, ka viss prasot laiku, turklāt iedomājoties arī, kam to visu krājot. Tāpēc ikreiz nosoloties nākamreiz tik daudz nefotografēt, bet, atbraucot mājas, divi trīs albumi pilni kā likts. Vaicāta, kāds bijis filmiņu rekords, M. Andersone smaidot saka, ka vislabāk gājis Norvēģijā 1995. gadā: "Protams, filmu bija pilna soma. Kad grupas vadītāja teica, ja kādam pietrūkšot, pie viņas varēšot nopirkt, padomāju – nu kurš gan no mājas izbrauc bez filmām. Man ir 11, man pietiks, bet biju pirmā, kam aptrūkās. Liekas, kādas 15 tai reizē piebildēju. Norvēģija, iespējams, arī būs tas ceļojums, kuru no visiem iespaidu dēļ liktu 1. vietā, ļoti patika Korsika, Āzija. Katrā ir kaut kas tāds, kas paliek atmiņā." Ieceres, sapņi? Uz Austriju vedīšot mazmeitu pēc 9. klases beigšanas: "Gribēties jau gribas, bet ir svarīgi, lai būtu, par ko braukt. Jārēķinās, cik var sakrāt. Bet gluži bez iecerēm jau neiztiek – bija tāda doma par mežonīgajiem Rietumiem… Varbūt kādreiz izdosies, ja veselība turēsies."

Visi vienā čupiņā esam

Runājot par ģimeni, Maijas kundze stāsta, ka vecākā meita Ilze ir endokrinoloģe, bet Liene – skolotāja Tukuma 2. pamatskolā. Pavisam ir pieci mazbērni: Artūrs, Elza, Edgars, Jānis un Ance: "Kopš pavisam nesen nomira vīrs, Elziņa dzīvo pie manis, labi, ka ir otrs cilvēks mājā. Ilze gan dzīvo turpat 200 metru tālāk, tā ka turpat čupiņā vien esam. Ar vīru nodzīvojām 50 gadus kopā… Kad viņš aizgāja, bija ļoti smagi, bet tādās reizēs darbs dikti palīdz, jo nav vairs laika domāt. Un, kad aiziet mājās, arī nav laika domāt – ārā pavasaris, sākušies dārza darbi. Visu jau vairs nevar pagūt izdarīt. Puķes, zemenes un viskascits izaug, bet kartupeļu vagu gan nav, jo nav ne tika daudz vietas, ne spēka ar to tikt galā. Pēdējos gadus vīrs slimības dēļ daudz palīdzēt nevarēja, pašai arī gadi sakrājušies, un nevar jau uz bērniem vien dzīvot."

Kad mūsu sarunā ir galā, daktere piebilst, ka pats svarīgākais ir labi satikt – gan ģimenē, gan ar kolēģiem. Tā vienkārši un – no sirds.

Redakcijas vārdā sveicam visas māmiņas Mātes dienā un visas Maijas un Paijas – vārda dienā!