Septembris un jaunais mācību gads jau rit pilnā sparā, bet vēl šonedēļ redakcijā palīdzību meklēja kāds vecaistēvs, kas pastāstītu par neapskaužamo situāciju, kādā nonākusi viņa ģimene. Trīsgadīgo mazdēlu, kas sirgst ar iedzimtu un smagu kaiti, kaut rinda oficiāli pienākusi, bērnu dārzā, tai – it kā vispiemērotākajā – «Taurenītī», uzņemt negrib…

Bērnam – hemofilija

"Manam mazbērnam ir trīs gadi un trīs mēneši. Viņš slimo ar reti sastopamu slimību hemofiliju. Cik man zināms, Latvijā šādu slimnieku ir vien 150. Bērnam ir invalīda apliecība, kā arī esam saņēmuši ģimenes ārstes I. Muižnieces izziņu, ka mazdēlam nepieciešama speciālā aprūpe, arīdzan logopēda palīdzība (ir runas traucējumi). Ar meitu esam vērsušies Izglītības pārvaldē gan pārvaldes vadītājas Veltas Lekses, gan pie Marijas Kazakova, kas kārto ar bērna iekārtošanu attiecīgā bērnudārzā jautājumus, taču runas ir bijušas neveiksmīgas. Bērnam ir vecums, kad ir pienākusi viņa rindas, lai dotos uz bērnu dārzu. Taču problēmas ir ar iekārtošanu specializētajā bērnudārzā. Gan M. Kazakova, gan V. Lekse mums piedāvāja doties uz grupiņu 6. pilsētas bērnudārzā «Vālodzīte», grupas telpas ir 2. stāvā. Grupā ir daudz bērnu, bet ne īpaša aprūpe. Viņas pašas (V. Lekse un M. Kazakova) pat nemaz nezināja, ko nozīmē hemofilija. Tad man ir jautājums, kā šādi cilvēki drīkst izlemt bērnu likteni saistībā ar bērnudārzu?! Turklāt bērnam ir visas nepieciešamās ārstu izziņas un apliecība par invaliditāti," pastāstīja vecaistēvs, kurš līdz šim ikdienā pieskata mazbērnu, kamēr viņa mamma ir darbā.

Lai šo tik neizskaidrojamo problēmu (jau atkārtoti) skaidrotu, 6. septembrī 6. bērnudārzā, klātesot vecamtēvam, bērna mammai, M. Kazakovai un «Vālodzītes» direktorei Astrīdai Knētai, kā arī bērnudārza medmāsai, grupiņas audzinātājai un laikraksta žurnālistam, tika noorganizēta improvizēta sapulce.

Nepieciešams vairāk uzmanības

Kā pirmajam izteikties tika dota iespēja vecamtēvam, kurš, pirmkārt, klātesošajiem pastāstīja par pašu slimību – hemofiliju. Proti, to, ka bērniņiem, kuri sirgst ar šo smago ģenētisko kaiti, pat vienkāršs zilums vai cita necila trauma var izraisīt bīstamu iekšēju asiņošanu, kura, laikus nepamanīta, var izrādīties letāla. Šādās situācijās vienīgais glābiņš ir īpašs medikaments, kas vispirms jāuzsilda un pēc tam ar hemofiliju sirgstošajam jāievada vēnā. Iekšējās asiņošanas gadījumā, par kuru var liecināt, piemēram, asinis no mutes vai melni izkārnījumi, steidzami jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība. Taču, kā izteicās vecaistēvs, kaut mazdēls nekad nespēlēs futbolu, volejbolu vai hokeju, tomēr tas nenozīmē, ka bērniņam jāsēž mājās, tieši pretēji – pat ārsti iesaka pēc iespējas ātrāk integrēties sabiedrībā. Taču, kā vectēvs uzsvēra, visnotaļ attīstītajam, bet tomēr slimajam bērnam ikdienā tomēr vajadzētu veltīt mazliet vairāk uzmanības, nekā tas ir tā sauktajos parastajos bērnudārzos. Tieši tādēļ jau pavasarī mamma Izglītības pārvaldē runājusi, ka dēlu vēlas sūtīt speciālajā bērnudārzā, kur gan bērniņu skaits grupās mazāks, gan arī speciālisti ir vairāk sagatavoti dažādām ekstremālām situācijām.

Trūkstot izglītības programmas

Bet nu ir klāt septembris, un Izglītības pārvalde "lika pagaidīt"… Zēns atzīts par speciālajam bērnudārzam nederīgu un tā vietā piedāvāts bērnu vest uz «Vālodzīti», kur puisītis būtu 24 tādu pašu trīsgadnieku pulciņā, kas, ko tur liegties, ir tajā īstajā – īpaši nemierīgajā – vecumā!

Kā to skaidroja Izglītības pārvaldes metodiķe pirmsskolas izglītības 
jautājumos M. Kazakova, tāpat kā citi bērnudārzi, «Taurenītis», vispirms esot "Izglītības iestāde". "Un konkrēti šajā – «Taurenīti» – īsteno speciālās programmas bērniem ar redzes, kustību, valodas, garīgā un fizikās attīstības traucējumiem, somatiskajām saslimšanām," uzskaitīja M. Kazakova. Pēc viņas stāstītā jāsecina, ka konkrētais bērniņš šajā plašajā piedāvājumā tomēr neiekļaujas. "Varbūt šādiem bērniņiem ir kādas īpašas sanatorijas?" sapulces laikā neziņā sprieda M. Kazakova. Jā, iepriekš ar mammu gan esot runāts – zēnu varētu uzņemt, tā sauktajos "valodniekos" jeb logopēdiskajā grupā, bet tādā gadījumā vajagot konkrētu diagnozi – speciālista-logopēda atzinumu, ka bērniņam ir valodas traucējumi. Un tad medicīniski pedagoģiskā komisija izlemšot par konkrēta bērna uzņemšanu vai neuzņemšanu konkrētā izglītības iestādē.

Kādēļ jāizliekas par vēl slimāku?

To, ka bērniņš neskaidri runā, konstatējusi jau ģimenes ārste, tomēr, kā šajā tikšanās reizē skaidroja mamma, viņai neesot saprotams, kādēļ bērnam, kuram jau ir atzīta invaliditāte, vēl jāmeklē papildu diagnoze, lai tikai tiktu speciālajā bērnudārzā? M. Kazakova to skaidroja tā: pirmskolas izglītības iestādēm jāvadās pēc Izglītības likuma un katrai atsevišķai slimībai atsevišķu programmu nevarot izveidot. (Jāpiebilst gan, ka bērnudārza «Taurenītis» 2009. gadā apstiprinātā nolikuma 9. punkts paredz: "Pēc vecāku (aizbildņu) pieprasījuma iestādē var īstenot citas interešu un speciālās izglītības pirmsskolas programmas" – Red.)

Un kaut arī konkrēto problēmu saprotot (arī pašai M. Kazakovai reiz esot gadījies strādāt ar hemofiliju sirgstošu bērniņu), pret noteikumiem rīkoties nevar. Tāpat M. Kazakova sarunā centās pārliecināt, ka speciālais bērnudārzs nemaz tik daudz neatšķiroties no parastā – tāpat ir divas audzinātājas, auklīte, tikai papildus – vēl arī speciālists, kas strādā ar bērniņiem atkarībā no veselības traucējumiem. Bērnu logopēdiskajā grupā arī esot praktiski tikpat daudz (uzņemti jau 18). Un galu galā, M. Kazakova uzsvēra, ja bērniņš neesot ar kādiem uztveres traucējumiem, iespējams, mācoties kopā ar bērniem, kam tādi ir, var tikt kavēta zēna attīstība.

Ja grib, var atrisināt

Un tomēr, kaut zēnu tiešām varētu vest uz «Vālodzīti» un te viņu arī uzņemtu, mamma uzstāja, ka vietu bērnudārzā droši var atdot citam bērniņam, jo jau ir skaidrots – vēlas dēlu redzēt speciālajā dārziņā. "Skolā būs savādāk, jo tad jau bērns spēj pats par sevi parūpēties. Vasarās apmeklējam arī Latvija Hemofilijas biedrība organizētās nometnes, kurā māca bērniem, kā pašiem sev injicēt zāles," skaidroja mamma, taču tāpat uzsvēra, ka trīs gadu vecumā bērniņš vēl līdz galam neapzinās, kas ar viņu notiek, tieši tādēļ viņam nepieciešama pastiprināta uzmanība. Vecaistēvs bija vēl tiešāks: "Tādu birokrātiju neesmu redzējis pat padomju laikā. Mazdēlam vienkārši pienākas šī vieta bērnudārzā! Ko mēs te tagad matus skaldām?!" Tikai pēc pārdesmit minūšu diskusijas par izglītības programmu specifiku un iemelsu uzskaitījumu, kādēļ gan konkrētajam bērniņam varbūt vajadzētu meklēt citu iespēju tapt pieskatītam bērnudārzā (bet tā arī neminot – kāpēc ne Tukuma speciālajā), beidzot tika sasniegts nosacīts kompromiss – M. Kazakova un ģimene vienojās, ka pēc visu vajadzīgo medicīnisko izziņu iesniegšana, pārvalde mēģinās rast iespēju zēnu iekārtot bērnudārzā «Taurenītis» un jau drīz. Savukārt «Vālodzītē» nu atbrīvosies viena vieta kādam citam rindā gaidošajam bērniņam.

***

Jau vēlāk, telefoniski sazinoties ar zēna vecotēvu, uzzinājām, ka tiešām – saņemts apstiprinājums no Izglītības pārvaldes un bērniņš speciālajā dārziņā "ārpus kārtas" uzņemts. To, ka problēma tuvojas atrisinājumam – apliecināja arī M. Kazakova.

Tomēr paliek atklāts jautājums – kādēļ šāda pretestība? Kādēļ vecākiem, ja viņu bērns ir atzīts par invalīdu, vēl būtu jāmeklē papildu pierādījumi, ka viņu atvase atbilst speciālā bērnudārza statusam? Un – vai Izglītības pārvaldei, jo īpaši, ja gadījums rets, kā šoreiz – hemofilija, tomēr nebūtu visupirms jāmēģina palīdzēt vecākiem, nevis tikai atrunāties, kā argumentu izmantojot "noteikumus", kas, kā noskaidrojās, arī ir pavisam citādi, nekā tos skaidroja pārvaldes darbiniece?

Šos un citus ar speciālā bērnu dārza "izglītības programmām" saistītos jautājumus turpināsim skaidrot – domē un arī Izglītības ministrijā.