1. aprīlī, kā smejies, Ceļu policijas diena, un tas nav nekāds joks. Ar Tukuma iecirkņa patruļdienesta priekšnieku Jāni Vancānu sarunājām iepazīt kolektīvu darbavietā – tajā iecirkņa daļā, kur vēstures pieminekļa šarms brēktin brēc pēc remonta. 31. martā pēc 10.00 uz vietas bija vien seši darbinieki, tālab par dzīvi papļāpājām divos kabinetos.

Gadās – skaidrā prātā muļķības sadara

35. kabinets atvēlēts kārtībniekiem un jaunākajiem inspektoriem. Sarunā piedalījās Jānis Kļaviņš, kurš Tukuma iecirknī strādā nepilnu gadu (iepriekš četrus gadus nostrādājis Rīgas reģiona patruļdienesta bataljonā), Ēvalds Pļaviņš ar 10 gadu un Andris Vancāns ar 28 gadu darba stāžu (cer vēl divus gadus līdz apaļai darba jubilejai nostrādāt). Lūk, kā parunājām:

– Šodien jauka diena. Vai atceraties ko zīmīgu, kas noticis jaukā dienā?

Ē. Pļaviņš:

– Saulainās dienās parasti nekas īpašs nenotiek; blēdības vairāk pa naktīm. Tukumā nevar teikt, ka baigi traki būtu – ir normāli.

– Ir nācies kādam dzīties pakaļ?

– Ir.

– Un lielākais ātrums ar kādu esat braucis? Ar atļauto ātrumu taču pakaļ nedzenaties?

– Nē, nē, ar atļauto ātrumu bēdzējs aizbēgs vienā setā. Nu ir bijis bišķi ātrums – praktiski ar kādu mašīna maksimāli iet, ar tādu arī braukts pakaļ…

– Bet cik tad «Volvo» uz spidometra – 220?

– Nu "pulkstenī" ir 260, bet tik daudz izspiest nevar.

A. Vancāns:

– Drīkstam braukt ar ražotāja noteikto maksimālo ātrumu.

– Vai tad uz mūsu kvalitātes ceļiem var tā palidot?

Ē. Pļaviņš:

– Ja mašīna tehniskā kārtībā, nav ne vainas.

A. Vancāns:

– Daudz kas atkarīgs no pieredzes.

– Kur tad to pieredzi veidojat?

– 90. gados rajonos bija dažādas autoveiklības sacensības. Arī pilsētā – pasākums «Dzelzs stūre» ar veiklības braukšanu pa ielām. Padomus prasījām arī autosportistiem, piemēram, Eikerts nāca un mācīja, kā pareizi automašīnu sānslīdē ielikt… Tā ar gadiem pieredze veidojusies. Tagad viss ir pajucis.

Ē. Pļaviņš:

– Kad sāku ceļu policijā strādāt, sacensību laiks bija beidzies; reāli vienīgi no vecajiem kadriem mācos. Vēl palīdz tas, ka diendienā pie stūres – bijis pat tā, ka, dienu mājās nosēžot, jau kaut kā pietrūkst.

– Jānim gada laikā arī piedzīvojumi bijuši?

– Pirmā maiņa kopā ar Andri bija interesanta – it kā mierīgs jūnija vakars, bet beidzās ar pakaļdzīšanos un brīdinājuma šāvieniem.

A. Vancāns:

– Varēji jau smalkāk pastāstīt. Jānis pirmoreiz saskārās ar to, ka nevar tik droši iet pie automašīnas, kas it kā apstājusies – autovadītājs ieslēdza atpakaļgaitu un ar durvīm notrieca Jāni zemē. Pēc tam bija pakaļdzīšanās un tika pielietoti dienesta ieroči. Autovadītājs izrādījās alkohola reibumā.

– Kur pēc instrukcijas jāšauj – gaisā, riepās vai – kā sanāk?

– Parasti pietiek ar brīdinājuma šāvieniem gaisā, taču, ja bēglis apdraud citus satiksmes dalībniekus un nav citu iespēju viņu apturēt, tiek veikti mērķtiecīgi šāvieni riepās.

Viens no pēdējā laika spilgtākajiem notikumiem bija Vānē – ar šaušanu gaisā un bīstamām situācijām uz ceļa apmēram 40 km dzināmies pakaļ kādam autovadītājam. Beigās, kad piespiedām apstāties, ieraudzījām, ka mašīnā atrodas arī bērns – mazgadīga meitenīte. Vīrietim tikai tiesību nebija, bet skaidrā prātā šādas muļķības sadarīja!.. Varēja taču gadīties jebkas!

Pret lodi galvā veste nelīdzēs

– Vai esat parēķinājuši sava ekipējuma kopsvaru?

Ē. Pļaviņš:

– Pie tā smaguma jau pierasts. Aizsargveste ar titāna plāksnēm savus 5 kg svērs – tā vairāk pret pistolēm un nazi domāta.

– Sajūta drošāka?

– Nu, ja būs kā Jēkabpilī, kur pienāca klāt un galvā iešāva, tad vienalga – ir tā veste vai nav; jēgas nekādas.

– Pašam ir nācies bēgt?

– Vienu reizi tā bija, ka čigāniete ar nazi nāca virsū; labi, ka steks bija līdzi – piesolīju sadot pa nagiem, un tad bišķiņ nomierinājās. Pēdējā laikā gan nekas nopietnāks nav bijis – vienīgi vārdu pārmaiņa, taču tā jau – ikdiena.

– Kaut ko labu arī dzirdat?

A. Vancāns:

– Godīgi pateikšu – lielākoties uz mums raugās tikai negatīvā nozīmē.

– Kā ar to tiekat galā – psihologu nevajag?

– Paši labi psihologi…

Ē. Pļaviņš:

– Esam izvēlējušies tādu darbu un likteni, un zinām, uz ko ejam.

A. Vancāns:

– Kaut vai tas pats gadījums Vānē – atbrauca bērna māte un bija šokā par to, ko vīrs sadarījis, bet vainīgie tāpat bijām… mēs…

– Kā tad noņemat spriedzi?

Ē. Pļaviņš:

– Kā kurš, man labākā relaksācija ģimenē. Darbu uz mājām nenesu…

A. Vancāns:

– Man ir zolīte, makšķerēšana un patīk ar mašīnu pabraukt…

– Novērots, ka hokejisti prec blondīnes, bet kā ar ceļu policistiem – kādām sievietēm dodat priekšroku?

– … (Šis jautājums vīriem liek aizdomāties un plati smaidīt – ko tur pasaulei stāstīsi…)

Pozitīvi uz mums neskatās

Kabinetā nr. 32. – priekšnieka kabinetā, trīs virsnieki: Jānis Punkstiņš (ar 11 gadu darba stāžu) paraugās zīmogā un nober: "VP Zemgales reģionālās pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Patruļdienesta rotas inspektors"; vecākais inspektors Juris Vitauskis ar 17 gadu, bet priekšnieks Jānis Vancāns – ar 22 gadu darba stāžu.

J. Vancāns:

– Gribēju atgādināt, ka šogad Ceļu policijai svinam 73. dzimšanas dienu. Vēsture īsumā šāda: savulaik Rīgā radās tik daudz pajūgu un tramvaju, ka vajadzēja kādu policistu, kurš organizētu satiksmi. 1. aprīlī tika uzrakstīts rīkojums nozīmēt policistu satiksmes uzraudzīšanai, un šo dienu tad arī uzskata par Ceļu policijas dzimšanas dienu.

Tukums ir savdabīga vieta, jo šeit no laika gala sabiedrība rezervēti uztvērusi policijas darbu. Kas tad šeit esam? Šādā sastāvā strādājam no 2009. gada 1. septembra – apmēram 30 cilvēki (starp vīriem ir viena dāma – Inga Breške). Agrākā ceļu policija tika apvienota ar patruļdienestu un izveidots dienests, ko sauc par Patruļpoliciju. Šobrīd policijā strādā lielākoties ģimenes dinastiju pārstāvji – piemēram, J. Vitauskim onkulis šeit strādāja par milici, Punkstiņam – vecvectēvs; mani vecākais brālis iedvesmoja nākt uz policiju; Jānim Kļaviņam tēvs agrāk bija ceļu policijas priekšnieks… Ļoti daudziem šeit kāds radinieks strādājis – viņi ir redzējuši, cik darbs ir grūts un atbildīgs, tomēr izvēlējušies šo profesiju. Tāpēc nevaru teikt, ka kolektīvā cilvēki strādā formas pēc, tāpēc, lai izmantotu savu varu. Negatīvs viedoklis par ceļu policistiem veidojas, jo gadās arī pa baltai vārnai. Kāda ir sabiedrība, tādi arī policisti – ar tādām pašām ambīcijām, vēlmēm un tamlīdzīgi… Tomēr gribu uzsvērt – neraugoties uz grūtajiem laikiem, savu galveno uzdevumu – sabiedriskās kārtības un satiksmes drošības uzraudzību – mēs veicam. Jebkurā gadījumā, izsaucot policiju, pirmā notikuma vietā ieradīsies patruļpolicija. Taču nereti ir tā, ka sabiedrība vēlas, lai strādājam labāk, bet, kad vaicājam: "Nu tad biežāk pie jums patrulēt?" – "Nē, nē, tikai ne to!"…

J. Vitauskis:

– Pozitīvi uz mums neskatās, jo esam tie sodītāji.

J. Vancāns:

– Diezgan treknu kauna traipu uzlikuši bijušie kolēģi, kas arestēti Jēkabpils notikumu dēļ. Šo un arī citus skandālus diemžēl saista ar Tukuma policijas iecirkni. Tie, kas sodīti par satiksmes pārkāpumiem vienu un vairākas reizes, labprāt iesaistās "raganu medībās" – skatās, lai it visā policists būtu paraugs. Šai domai piekrītu, tomēr galvenais mūsu uzdevums ir nodrošināt drošību un kārtību; lai jebkurā diennakts laikā ikviens droši varētu vērsties pie policista.

Sodus vajag dažādot

– Jūsuprāt, sodi ir adekvāti vai tomēr šķiet, ka dzenat cilvēkus kokā?

J. Vitauskis:

– Kamēr nebūs normāla valsts atbalsta, tikmēr likumpaklausību nedabūsim. Citās Eiropas valstīs sodi ir daudz lielāki un, manuprāt, arī pie mums daudzos jautājumos sodi vēl jāceļ. Šobrīd nevienam vien šķiet, ka policijas nomelnošana ir labākā aizsardzība – jau ierasta kļuvusi vidējā pirksta rādīšana; pat tiesā 90% gadījumu par policijas mundiera apkaunošanu uz mums, ne likumpārkāpēju skatās – "Nu, kā tad jūs tā!" Nav kā Amerikā vai Vācijā, kur viens policists var pret pusciemu liecināt, bet pie mums pus iecirknis sēž un raksta ziņojumus, nespējot viena narkomāna-noziedznieka vārdus atspēkot. Šī sistēma tomēr nestrādā.

J. Vancāns:

– Runājot par soda sankcijām, minēšu konkrētu piemēru. Par patvaļīgu notikuma vietas atstāšanu var piemērot no Ls 50 līdz 500 lielu naudas sodu ar vai bez tiesību atņemšanas. Visbiežāk stāvlaukumos gadās tā, ka cilvēks aizbrauc prom, pat nemanījis, ka saskrāpējis līdzās stāvošo auto. Parasti tas ir lauku iedzīvotājs, ko vēlāk atrodam, un tad viņš ar asarām acīs stāsta, ka pensija tikai Ls 120, taču atbrīvot no minimālā soda – Ls 50 – viņu nevaram. Ņemot vērā nodarījumu, kas varbūt Ls 3 vērtībā, – vai tas ir adekvāti? Un tā ir daudzviet – par pārkāpumu paredzēts konkrēts sods. Tomēr es nenostājos nevienā pusē – ko līdz policistam dod iespēju atbrīvot no soda, tiek runāts par korupciju, savukārt fiksētie sodi veicina pārsūdzēšanu. Manuprāt, likumdošanā sodus vajadzētu dažādot – piemēram, par pārkāpumiem, kur sods līdz Ls 30, izteikt brīdinājumu vai piespriest sabiedriskos darbus. Uz to arī kolektīvā ejam – mēģinām uzsvērt audzinošo pusi; vairāk rīkojam dažādas akcijas un skolās ar bērniem runājam.

J. Punkstiņš:

– Vieglākus sodus vajadzētu atvieglot, bet par lielākiem pārkāpumiem – braukšanu reibumā un ievērojamu ātruma pārsniegšanu – sankcijām vajadzētu būt vēl bargākām.

J. Vancāns:

– Ar piebildi, ja nevari nomaksāt sodu, tad divus mēnešus nosēdi cietumā vai strādā sabiedriskos darbus. Kāda jēga likt cilvēkam 100 gadus maksāt pa latam mēnesī? Lai labāk strādā simtlatnieku vietā!

– Kur paliek iekasētā soda nauda?

– Pilnībā valsts kasē.

Likumi radušies no tradīcijām

– Cikos sākas jūsu darbadiena?

J. Punkstiņš:

– 5.30. Es tā katru rītu ceļos, jo esmu no Jūrmalas; darbā esmu ap 7.00. Tā 11 gadus. Taču esam trīs virsnieki un pamaināmies – organizējam darbu, rīkojam reidus un darbinieku pārbaudes.

J. Vitauskis:

– Mums ir nenormētais darba laiks. Mēnesī vidēji jānostrādā 168 stundas, taču sanāk stipri vairāk.

– Viens jautājums no sadzīves – ko ēdat brokastīs?

J. Vitauskis:

– Tikai tēja vai kafija – nekā cita nav.

J. Vancāns:

– Pārsvarā auzu putriņas. Esmu par veselīgu dzīvesveidu. Patīk arī, ja desmaize klāt, jo no rīta var ēst visu un daudz; pusdienās jādalās ar draugu, bet vakariņas jāatdod ienaidniekam.

J. Punkstiņš:

– Viņi abi tādi knapi ēdāji, es gan no rītiem bišķi stiprāk ēdu. Ir kartupeļi ar ceptām olām, vēl tēju piedzeru un tad uz darbu.

– Kā uzturat fizisko formu?

– Reizi nedēļā policistiem ir sporta diena, kad braucam uz zāli trenēties, un reizi gadā jākārto ieskaite. Katrai vecuma grupai savi normatīvi, bet lielākā daļa skrien 3 km krosu, pievelkas pie stieņa (minimālā norma ir 3 reizes; normāli – 8 -10), taisa vēdera “presīti" un tādā garā; ieskaitē jāsavāc noteikts punktu daudzums.

– Cik tad varat pievilkties pie stieņa?

– Pērn 10 reizes, šogad ar saviem 110 kg – 8…

– Pēdējais jautājums – svinam Ceļu policijas dienu, bet dienesta nosaukumā ceļu policijas taču vairs nav?

J. Punkstiņš:

– Pateikšu vienkārši – likumi radušies no tradīcijām, un – izkārtnes mainās, bet tradīcijas paliek. Tā ir morālā vērtība, kas paliek.

J. Vancāns:

– Pirmais ceļu policists bija žandarms. Vai tāpēc nesvinēja Ceļu policijas dienu? Mūsu tradīcija ir šajā dienā apbalvot tos darbiniekus, kas gada laikā ko labu izdarījuši – kaut vai palīdzējuši uz ceļa mašīnu nodzēst. Esam tādi paši cilvēki, kā citi – pērn par godu aroda svētkiem rīkojām saviesīgu vakaru ar dzīvo mūziku… Un arī šogad kaut ko izdomāsim.