8. septembrī Tukuma bibliotēkā notika svinīga Čehijas vēstniecības un Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopīgi veidotas izstādes «… un atbrauca tanki 1968/69» atklāšana. Par Čehoslovākijai tik nozīmīgo laiku pirms 40 gadiem pastāstīja Čehijas republikas vēstnieks Latvijā V.E. Tomāšs Pštross un Kultūras atašejs Mihals Koreckis.

Vēstnieks atzina, ka katrai tautai ir savi liktenīgie gadi – čehiem tādi ir, kas beidzas ar skaitli 8; par laimi, pērnais gads aizvadīts mierīgi, tāpēc jācer, ka nelaimju virkne beigusies… Bet 1968 – 1969. gada notikumi tautas vēsturē kļuvuši leģendāri un vēl šodien tiek ļoti pretrunīgi vērtēti. Viens no izstādes materiāliem vēsta – « Reti kas tik nozīmīgs simbolizē tautas kapitulāciju, kā attēli, kuros redzami politiķi un parastie pilsoņi, kas piedalās «draudzības pasākumos» ar okupantiem, gavilējošas sejas padomju armijas sarīkojumos, dāvanu pasniegšana padomju virsniekiem. Fotogrāfijas, kurās redzama padomju karavīru piedalīšanās skolu sarīkojumos, pašvaldību hronikas ar padomju armijas ierakstiem un daudz kas cits parāda 1968. gada augusta klusās pretestības otru pusi». Šajā izstādē mēģināts atainot to, par ko līdz šim mazāk runāts.
– Mēs varam runāt par intelektuālo atbrīvotību, kas Čehijā sākās 60. gados un beidzās ar Varšavas pakta parakstīšanu un tanku ienākšanu Prāgā. Par to varu runāt stundām, jo pats tolaik biju II kursa students Filozofijas katedrā un piedalījās visos notikumos. Jaunības neprātā ar draugiem gājām pateikt kareivjiem dažus rupjus vārdus krievu valodā, taču, kad noklikšķēja ieroču aizslēgi, pārdomājām… – tā V.E. Tomāšs Pštross. Tomēr vēstniekaprāt notikumi Čehoslovākijā kļuvuši par labu vēstures mācībstundu, kā iespējams pretoties totalitāram režīmam.
Izstādes atklāšanā noskaidrojās, ka viens no tukumniekiem bijis to padomju kareivju vidū, kas ar tankiem iebrauca Čehoslovākijā; veselu gadu pavadot Čehijā, viņš no iedzīvotāju puses neesot manījis nevienu naida izpausmi…?
Šis jautājums vēstnieku atraisīja garākam stāstam. Raugi, pēc kara daudzi iedzīvotāji ticējuši izaugsmei, ko solījusi dzīve Padomju Savienībā. Notiekošais daudziem bijis šoks – licies, ka Brežņevs sajucis prātā; tāpat bijis žēl zaldātiņu, kas tikai pilda pavēles. Krieviski runājošie Prāgas iedzīvotāji teikuši, lai brauc mājās – ka notikusi kļūda, jo daudzi kareivji tiešām domājuši, ka nosūtīti uz Rietumvāciju un sācies 3. Pasaules karš. Protams, bijuši čehi, kas vēlāk draudzējās ar kareivjiem – tas tāpēc, ka kazarmās zēlusi pagrīdes tirdzniecība un varēts labi paēst; pat banāni bijuši. Savu darījusi arī padomju propaganda – organizētas cilvēku grupas tēlojušas prieku par karavīriem.
– Pasīva pretošanās notika tikai vienu nedēļu – laikā, kad Čehijas pārstāvji bija aizsaukti uz Maskavu un beidzot parakstīja okupācijas legalizācijas līgumu. Tajā laikā no ielām pazuda norādes, lai dezorganizētu armijas virzīšanos pilsētās. Visa Čehija bija nolīmēta plakātiem, kas nosodīja karaspēka ienākšanu. Ņemot vērā operācijas milzīgo apjomu, upuru bija maz – varbūt daži simti cilvēku, – tā vēstnieks.
«Pēdējais padomju karavīrs pameta Čehoslovākiju 1991. gada 27. jūnijā. Vēl līdz šim nav aprēķināts, cik daudz mirušo un ievainoto prasīja to uzturēšanās. Nepilnīgi dati liecina par 200 nogalinātajiem un 2000 ievainotajiem» – tā vēstīts izstādes materiālos. Interesenti bibliotēkā var noskatīties arī piecas īsmetrāžas filmas par Janu Palahu – studentu, kas protestējot pret okupāciju 1969. gada janvārī pašsadedzinājās, bet viņa bēres izvērsās visas tautas protestā.