Jūrmalciemos varam sastapt ne vienu vien interesantu personību. Viena no viņām – mūsu tagadējā novadniece, izcilā balerīna Lidija Gulbe. Viņa jau ir visai cienījamā vecumā un vasaras vada savā privātmājiņā Plieņciemā. Vakar cienījamā māksliniece svinēja dzimšanas dienu. Sveicot jubilejā, publicējam mākslinieces pašas sarakstīto dzīves stāstu.

Bez vecāku atļaujas

Lidija Gulbe:

– Piedzimu 1921. gada 25. augustā – ļoti saulainā dienā, tā stāstīja mani vecāki. Tētis ļoti vēlējies dēlu, jo viena meitiņa jau bijusi. Savā foto attēlā gan izskatos pēc īsta puikas, un turpmāk arī dzīvē izturējos braši. Mani vecāki bija labi izglītoti, muzikāli, tādēļ man ar vecāko māsu jau ļoti agri bija jāsēžas pie klavierēm. Visu mūžu par to vecākiem biju pateicīga. Vecāki mūs veda uz baleta izrādēm, un mēs tā priecājāmies par skaistu mūziku, par baleta kustībām, tā saturu. Brīvajā laikā no mācībām gājām ļoti daudz pastaigāties un, tā kā dzīvojām Pārdaugavā, tad jaukas pastaigas bija uz visām debess pusēm.

Kad sasniedzu jau 12 gadu vecumu, lūdzu vecākiem atļauju iestāties Nacionālās operas baletskolā, bet tas man neizdevās, jo no abu vecāku puses atskanēja: "Nē!" Steidzos pie vecākās māsas sūdzēties, un viņa mani mierināja ar gudru padomu: "Aizbrauc uz Rīgas Operteātri pa klusam!" Paklausīju un jau operā iepazinos ar savu nākošo pedagogu. Un tas bija Harijs Plūcis, kurš mani nopētīja un atļāva apmeklēt nodarbības. Bet – ak, šausmas! – par to bija jāmaksā Ls 15 mēnesī, kas toreiz bija ļoti vērtīga summa. Un tad vēl jāpērk čībiņas un baleta kleitiņa, lai visi skolēni būtu vienādā tērpā. Tad nu bija jābrauc mājās un mīļi visu jāizstāsta vecākiem. Vecāki nebārās, bet nolēma, ka vienu mēnesi ļaus man mācīties, un tad tad tētis brauks ar pedagogu aprunāties. Un tā laimīgi kā labākā skolniece nomācījos visus septiņus gadus un reizē vēl beidzu ģimnāziju. Taču baleta trupa bija pietiekami liela, un dažus gadus pat nevienu neuzņēma. Arī toreiz vairākas skolnieces aizbrauca uz Vīni un tika «Defa» filmu studijā, kurā strādāja slavenā Marika Rek. Es un vēl viena mana studiju biedrene bijām no tām laimīgajām, kas tika uzņemtas trupā un vēl solistu sarakstā!…

Skaistas lomas, solo partijas un dažādi kuriozi

– Un tā aizsākās skaists darbs ar skaistām lomām, un arī skaistām solo partijām. Divas reizes viesojāmies Maskavā, Lielajā teātrī, ar lieliem panākumiem, arī Kremļa teātrī, kur varēja tikt tikai caur trijām apsardzēm. Viesojāmies arī Pēterpilī un arī Kijevā (veselu mēnesi), un visas tautas mūs uzņēma kā augstus viesus.

Man vislabāk patika P. Čaikovska «Gulbju ezers» un solo partija ar partneri izrādē «Apburtā princese». Liels bija dejojums uzvedumā «Zilais putns». Ļoti patika tēlot lapsu bērnu izrādē «Aikāsāp». Izrādē lapsa izglābj bērnus no laupītājiem, kuri grib bērnus apēst un liek tos jau uz pannas, bet gudrā lapsa laupītāju iemidzina gan ar jauku deju, gan ar miega zālēm. Zālē visi bērni priecājās, un mana meitiņa, kura sēdēja vecimātei klēpī, kliedza pa visu zāli: "Ko es teicu, vecmāmiņ, ka mana mamma viņus izglābs!" Visas zāle smējās. Vēl labāks gadījums notika «Apburtās princeses» izrādē, kad bērni sēdēja manā garderobē un pacietīgi gaidīja izrādes beigas, bet es ar dažām citām solistēm tēloju labās fejas, kas skaistās mūzikas pavadībā nodod sveicienus šūpulī esošai princesei. Te pēkšņi, klusās liriskās mūzikas taktīs, atskan nelaba vētra un pērkoņa dārdi! Diriģents izmisumā un arī es. Nu, protams, mani bērni un vēl viens puisēns tikuši trešā stāva aizkulisēs un iedarbinājuši tādu aparātu, kas gaudo kā vējš un pa lielām, garām koka caurulēm palaiduši palielus akmeņus, kuri atgādina pērkona spērienus. Par lielu laimi viņi paspēja aizmukt! Vēl kāds jautrs atgadījums izdevās pēc izrādes «Fausts». Ejot prom, es iegriezos birojā, lai apskatītu nākamās dienas mēģinājumu sarakstu, kad meitiņa izrāvās man no rokas un skrēja pretī Valentīna lomas tēlotājam, kas nupat bija notēlojis «Faustā». Saruna tāda: "Kur tu dodies, vai nezini, kas tevi nupat nodūra?" Dziedātājs raudzījās un mani, bet es nezināju, ko atbildēt. Man šausmīgi nāca smiekli, bet es valdījos. Tad mana meitiņa vēlreiz ķēra solistu aiz rokas un nelaida vaļā, un atgādina vēlreiz, ka viņš esot miris. Nekas cits dziedātājam neatlika, kā apsolīties, ka nākošajā reizē viņš tā vairs nedarīs.

Kad pēc skaista lēciena attopies… netīrā pagrabā

– Mums – operas māksliniekiem – vajadzēja ceļot pa Latvijas kultūras namiem. Braucām ar nelielu trupu, lai varētu nodot patīkamu koncertu. Brauca divas dziedātājas – soprāns un kolaratūra, tad tenors un baritons, kā arī deju pāri. Klasiskie uz raksturdejotāji. Protams, arī pianisti un koncerta pieteicēji. Un tad gan atgadījās visvisādi joki! Reiz piebraucām pie nelielas ēkas, pie kuras mūs sagaidīja kultūras daļas vadītāja ar vārdiem: "Kur ir orķestris?" Mēs izbrīnījušies nevarējām izdomāt, kur tie frakotie kungi gan te varētu atsēsties, bet vadītāja tikai brēc, ka sūdzēsies Kultūras ministrijā!

Jāmin, ka dejotājiem ir ļoti grūti uzstāties uz mazām skatuvēm, jo līdz ar to ir jāpārtaisa visa deja. Kādā no dejām mani bija jāpaceļ gaisā, kamēr es saucu: "Griesti, griesti!" un ar plaukstām atspiežos, lai nesasistu galvu. Reiz, atkal kāda ģērbēja bija paņēmusi līdzi četras frakas, bet tikai trīs bikses. Notiek steidzīga pārģērbšanās, bet – bikšu tad nav!

Nonācām Piebalgā, kur kādreizējā krogus vietā iekārtota koncertzāle, viss tik ļoti pieticīgs, bet bijām jau ar to apraduši. Man numurs bija «Dzīvespriecīgais Valdis ar partneri». Dejā daudz pacēlienu, bet beigās tas skaistākais – skaistiem, sīkiem solīšiem lielā ātrumā bija jāieskrienās un jālec partnerim rokās, atmuguriski ar galvu lejā, bet kājām bija jābūt gaisā pie partnera pleca, taču neveiksmīgā kārtā mēs nokritām. Nokritām tumsā. Kad acis ar to aprada, sapratām, ka esam iekrituši netīrā pagrabā. Meklējām izeju. Kaut kur pavīdēja gaismiņa, taču, lai tur nokļūtu, bija jālien caur atplēstiem dēļiem. Sētā drausmīgi dubļi, bet es ar zīda čībiņām! Tad nu partneris paķēra mani uz rokām un pa apkārtceļu ienesa zālē, kur sēdēja nobažījusies publika. Prieks viņu acīs, ka esam dzīvi, bija neviltots, atskanēja milzīgi aplausi. Beidzās koncerts, bet arī tad tas nebija viss. Bija jābrauc tālāk, jāmeklē, kur pārnakšņot, lai rīts pilnāktu ar cerību, bija jābrauc uz lielāku un labāku kultūras namu. Dodamies uz kādu norunātu viesnīcu, bet ne jau uz komfortablu, bet aizvēsturisku, jo mazgāties vajadzēja pie tādas kā siles un tualete arī bija drausmīga! Mūsu pianiste bija burvīga dāma un ātri mums teorētiski paskaidroja, kas jādara. Visam piedevā vēl dabūjām uz visiem tikai vienu istabu. Taču, paldies Dievam, gultas pietika visiem. Mūsu jautrību un dzīvesprieku nekas nevarēja samaitāt! Bijām gatavi sekot mūsu pianistes ieteikumiem – uz tualeti doties ar cimdiem rokās, bet mazgāties -, kādu atstājot pie durvīm dežūrēt… Kad beidzot tikām līdz gultām, vēl atskanēja pēdējais norādījums – pīpētājiem jāpīpē pie atvērtām krāsns durtiņām. Pirmais pieteicās Miķelis Fišers, kurš allaž bija knašs uz jokiem. Viņš paklausīgi paņēma noliktos cimdus, bet tie viņam derēja tikai uz pirkstu galiņiem, protams, viņš to demonstrēja… Atnākot atpakaļ viņš slaucīja sviedrus un tad devās pie krāsns uzpīpēt, ar mokām teatrāli notupies uz ceļiem un bāžot galvu krāsnī. Tādā veidā pavadījām nakti, varbūt mazliet arī aizmigām. No rīta – atkal autobusiņā, bet par laimi pa ceļam iebraucām mazā kafejnīciņā un izbaudījām brokastis. Jaunā vieta bija ļoti skaista, bija pat ezers. Varējām izpeldēties, pasauļoties, kā arī paēst pusdienas… Toreiz runājām, ka dzīve ir tik skaista, vēl jo vairāk ieraugot lielo Kultūras namu, garastāvoklis tika pilnībā uzlabots. Pienāca vakars, un varējām sākt savu koncertu, zālē publika bija stāvgrūdām, un mēs paši – pilnā kaujas gatavībā. Pianiste devās pie klavierēm ar smaidu uz lūpām, vēra vaļā vāku un iekliedzās! Izrādījās, ka četri kauliņi neatleca, tātad katru būtu ar otru roku jāķeksē uz augšu. Pianistes kundze sauc pēc meistara, citādi atsakoties spēlēt koncertā. Publika zālē kļuva nemierīga, taču mēs jau visi pie tā pieraduši. Atsteidzās viens vīrietis un paziņoja, ka tūlīt sadabūs palīgu, un tiešām, ieradās, ugunsdzēsējs pilnā ekipējumā ar zelta cepuri galvā un cirvīti pie sāniem. Mūsu pianiste rādīja viņam instrumenta lielās vainas. Ugunsdzēsējs pieliecās uz viena ceļa un nezin kāpēc pārbaudīja pedāļus, tikmēr mēs sapratām, ka tālāk neko nevarēsim parādīt, jo nevaram valdīt smieklus. Tad mūsu mīļā mūziķe noklausījās, kā publika zālē auro, paklanījās ugunsdzēsējam un, paskatoties uz mums, paziņoja: "Sākam!"

Tas bija vienreizēji, un laikam jau lieki teikt, cik mums bija jautri ap sirdi. Koncerts izdevās ļoti labs.

Citā reizē nokļuvām Pāvilostā, un tur zāle pilna ar zvejniekiem un bērniem. Mūsu mīļā un slavenā dziedātāja Milda Brehman Štengele skaistā melnā pana vakarkleitā dziedāja dziesmiņu «Pūt, vējiņi», bet – ak, vai, šausmas, visas zāle dziedāja līdzi! Māksliniece pārtrauca savu dziedājumu un ar sejas izteiksmi vien skaidri norādīja, ka viņa ar to ir neapmierināta, pēc tam parādīja pianistei, ar mazu galvas mājienu lūdza sākt vēlreiz. Tikko māksliniece sāka dziedāt, pūlis divreiz stiprāk atsāk dziedāt, un mūsu māksliniece atstāja skatuvi.

Labi, ka pārējās dziesmas nebija publikai pazīstamas, ko dziedāja pārējie solisti, un dejas, ko dejojām mēs – dejotāji, viņiem nebija pa spēkam, tāpēc mēs tās mierīgi varējām izdejot un jau pusnaktī atgriezties mājās.

Sirds darbs un diža stāja – uz visu mūžu

– Garajā balerīnas mūžā, nodejoju ļoti daudz skaistu lomu un solo partiju, un tiku ļoti skaisti pavadīta ar ziedu klēpjiem savā pēdējā izrādē «Apburtā princese», kad kļuvu pensionāre. Bet atpūsties neiznāca, jo tūdaļ kļuvu par baletmeistari Latvijas Mākslas vingrotāju izlasē, un tur bija daudz darba, vajadzēja vingrotājiem iemācīt tik daudz vingrojumu, turklāt ar viņu "darba rīkiem", kas bija ļoti sarežģīti. Tad nu lidojām uz visām debess pusēm uz lielajām sacīkstēm.

Reiz, kad lidojām ne visai labos laika apstākļos un beidzot it kā bija jānolaižas Rīgas lidostā – mums visiem pa mikrofonu paziņoja, ka tā ir piespiedu nolaišanās… Tadžikijā.

Kad aizgāju pensijā, tad sāku ļoti interesantu darbu, izveidoju savus bērnu un jauniešu baleta pulciņus daudzās rajona pilsētās un kļuvu par baletmeistari. Ar lielu prieku atceros, kā darbojāmies Engurē, Tukumā, Dobelē, Kandavā un vēl citās pilsētās. Es mīlēju savus audzēkņus, un viņi mani. Sniedzām arī koncertus, un pat baleta viencēlienus. Priecājos par saviem audzēkņiem un dižo stāju, jo tā paliek uz mūžu.