Šodien 19. janvārī, Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēni pēc septītās stundas satikās skolas pagalmā pie barikāžu laikam tik raksturīgās tējas un ugunskura, lai paklausītos, ko par šo laiku stāsta viņu skolotāji, barikāžu dalībnieki.

Dzīvā vēsture
"Tā ir dzīvā vēsture, kurā kādi 20 Tukuma Raiņa 1. vidusskolas skolotāji piedalījāmies," atcerējās skolotāja Inta Supe: "Zaķu sala bija mūsu apsargājamais objekts. Sākumā barikādes neuztvērām kā kaut ko šausmīgu, tikai, kad mums parādīja, kā pareizi sniedzama pirmā medicīniskā palīdzība, kad armiju izgājušies vīri stāstīja, kā salu var ieņemt, kā izmest desantu un apšaut cilvēkus, sajūta bija ļoti neomulīga. Jo neapbruņoti ļaudis neko nevar izdarīt pret armiju, bet mēs apzinājāmies, ka barikādes galvenokārt bija gara, nevis kara spēks. Un cilvēki, kas pēc Tautas frontes aicinājuma uz Rīgu atbrauca, neļāva neko uzsākt." I. Supe stāstīja, ka pirms pasākuma izlasījusi režisora Jura Podnieka savulaik rakstīto: "Cilvēki, kas ilgi atrodas tādā vietā, kur nekas nenotiek, grib, lai beidzot kaut kas tomēr notiek. Es sapratu, ka pati galvenā barikāžu jēga bija tā, ka nekas nenotika…"

Ne latviešu, bet visu lieta
Paldies skolēniem, ka atnākuši uz tikšanos, teica skolotāja Maija Skuja, jo tieši viņiem šī vēsts jānes tālāk un jāapzinās, ka par šodienas brīvību tomēr bija jācīnās. Viņai to dienu pasākumi joprojām atmiņā tik dzīvi, ka bez emocijām par tiem grūti runāt: "Svarīgi, ka barikādes nebija latviešu lieta. Ar mums brauca kopā dažādu tautību cilvēki, skolotājas Jeļena Kusakova un Ludmila Gorevalova. Kad ievainotajiem vajadzēja asinis, mūsu saimniecīte Antoņina Pauliņa un teica, ka viņai esot atbilstošās…" To, ka visi cīnījušies plecu pie pleca stāstīja skolotājas Astrīdas Samovičas vīrs Aleksejs Klimanovs: "Esmu krievs. Un barikādēs bija daudz krievu, kas stāvēja par savu Latviju. Neviens jau neteica – tev jāiet. Sēdēju mājās, klausījos radio, kad piezvanīja sieva un prasīja, vai varu dabūt busiņu, jo skolotāji braukšot uz Rīgu. Tā arī aizbraucam – ne gatavojušies, ne ģērbušies. Palikām pie televīzijas torņa – zinājām, ja nebūs antenas, nebūs nekā. Otrajā dienā gan paņēmām līdzi termosu ar kartupeļiem; šodien no tā paša jaunieši dzer tēju."