Dabā tāds jau diezgan ziemīgs noskaņojums, bet par spīti aukstajiem vējiem Tukuma kultūras namā viena no afišām jau labu laiku silti aicina – «NOAUSIM KĀJAS, ATPĪSIM SIRDIS…».

Tā nodēvēts Austras Pumpures 80 gadu jubilejas tūres trešais koncerts. Vakar svētku programma «Tas notika sen, ļoti sen…» izskanēja Mākslas darbinieku namā Rīgā. Šodien jubilārei veltīts pasākums «Liepājas leģenda Austra» notiek kultūras un atpūtas centrā «Imanta». Rīt, 30. novembrī 15.00, kopīgi sumināt dziesminieci Austru Pumpuri varēsim Tukuma kultūras namā.

Atpīsim sirdis un… nedienu pakārsim kokā

Jā, «Noausim kājas, atpīsim sirdis…» Un tālāk šīs dziesmas fragments turpinās ar vārdiem “…dienu, nedienu pakārsim kokā…" Tātad vismaz dažas šīs svētdienas stundiņas pasākuma apmeklētājiem solās būt brīvas no rūpēm un raizēm, no ārkārtīgi globālām un mazāk pamanāmām vietēja mēroga problēmām. "Kāpēc manos koncertos valda tieši tāda noskaņa, es nevaru pateikt. Kā tas notiek, es nezinu, varu tikai nojaust. Gaisotne rodas pati no sevis, es tur neko neradu. Redzu cilvēkiem acīs jautājumu un atbildu. Es nespēju izteikt vārdos to, ko dziedot jūtu," tā par sevi kādā intervijā Austra Pumpure ir teikusi pirms vairāk nekā desmit gadiem un, vai nu diemžēl, vai par laimi šī neziņas saldkaisle ir saglabājusies vēl aizvien un tieši tā klausītājus vilina visvairāk.

Vēl līdz šai baltai dienai droši vien neviens nav pētījis un, visticamāk, to nedarīs, tāpēc, jādomā, tā arī paliks noslēpums, kas šāda veida izpildījumam devis tādu ilgdzīvotāja spēku. Jā, tā ir īpaša dziesmu pasniegšanas maniere, kas gadu desmitiem piesaistījusi tik daudzu cilvēku uzmanību.

Bet sākās viss ar vējainu dziesmu

Biogrāfiski izsakoties, lielākā daļa Austras mūža pagājusi Rucavas pagasta Kalnišķos, bet mēs tomēr viņu vairāk zinām kā dziesminieci, kā leģendu no "…pilsētas, kurā piedzimst vējš…" Savu skatuves darbību Austra uzsākusi kā Liepājas teātra muzikante, aktīvi piedaloties izrāžu muzikālā noformējuma veidošanā. It sevišķi viņai gājušas pie sirds Imanta Kalniņa dziesmas. Sākumā, protams, nebijis nekādu atsevišķu koncertu. Brīvajos brīžos sanāca bariņš jauno aktieru, tā teikt – kolēģu, un dziedāja visu apgūto tāpat vien, savam priekam. Bet laikam kaut ko īpašu un tālejošu visā tajā bija saskatījis vēl tagad tik pārsteidzošais režisors Oļģerts Kroders un Austru Pumpuri burtiski "izgrūdis" uz Liepājas skatuves. Tā nu pēc ugunskristībām tika izveidota pirmā oficiālā koncertprogramma. Šajā mazliet dumpinieciskajā avantūrā iesaistījās arī toreiz jaunie aktieri: Juris Bartkevičs, Ieva Akurātere, Indra Briķe, Ināra un Aivars Kalnarāji, Anda Albuže, Nauris Klētnieks. Jaundzimušo ideju atbalstīja arīdzan toreizējais Mākslas darbinieku nama direktors, un tā sākās pirmās viesizrādes Rīgā, kas norisinājās pārpildītās zālēs. Izrādījās, publikai tas viss ārkārtīgi patika – brīvā atmosfēra, līdzi dziedāšanas prieks, romantika… Turklāt Austras koncertos vienmēr valdījis princips – "…te mēs visi it vienādi esam, vai tad būs tā vēl citur kaut kur…"

Būs arī Austras bērni

Tolaik, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, kultūras dzīve nebija tik vērienīga, un izvēles iespējas nebija tik plašas, tādēļ daudzi jo daudzi Austras dziedāto zināja no galvas un pati A. Pumpure bija tik tiešām atpazīstama. Citādāk ir šodien. Kad kādai par mani gandrīz uz pusi jaunākai paziņai izteicu piedāvājumu svētdien aiziet uz jau minēto koncertu Tukuma kultūras namā, viņa pat īsti nezināja, kas tur gaidāms. Un tad sapratu, ka patiesībā tā ir milzīga iespēja baudīt skaistus kopā būšanas mirkļus gan tiem, kuri labi pārzina visu repertuāru un kam koncertu atmosfēra saistās ar zināmām atmiņām, gan tiem, kuriem šī lieta ir pasvešāka, kā saka, redzes loka paplašināšanai un jaunu izjūtu gūšanai.

Turklāt kā pārsteigums un kaut kas intriģējošs reklāmās Austras vārdam gandrīz vienmēr līdzās ir pieminēti "Austras bērni". Fakti vēstī, ka šī sirsnīgā nosaukuma rašanās vaininiece jau pašā aktīvās koncertu darbības sākumā esot bijusi Liepājas teātra trupas vadītāja Dzidra Loceniece. Tiklīdz kaut kur vajadzējis braukt ar koncertu, tā viņa jautājusi: "Austra, cik bērnu brauks tev līdzi? Pasaki, kā viņus sauc." Un tā tas pamazām iegājies. Pa šiem daudzajiem gadiem "Austras bērnu" statusu ieguvuši droši vien simti. No tiem zināmākie varētu būt: Arnis Miltiņš, Silvija Silava, Juris Hiršs, Ziedonis Stutiņš, Zane Šmite, Agita Kaužēna, Prievīšu Andris, Uldis Ozols… Vieni nākuši un gājuši, citi aizvien palikuši turpat tuvumā un vienmēr ir stiprs atbalsts koncertos. Lai nu kā kuram iegrozījusies dzīve, noteikti ikviens ir līdzi paņēmis mazu mazītiņu gabaliņu no Austras sirds. Par laimi tā viņai ir neizmērojami liela, aizvien pietiek visiem. Arī tagadējiem iesācējiem, kas vēl joprojām kā bites stropā pulcējas ap Austru.

Droši vien tas izskatīsies iespaidīgi, jo rītdien Tukumā uz skatuves ar ģitārām būs redzami un dzirdami kādi divi desmiti no viņiem, no tiem, kuri šovasar piedalījās Kuldīgas nometnē un cītīgi apguva jubilejas pasākumu īpašo repertuāru. Ko vēl vairāk viens cilvēks var vēlēties tik lielā jubilejā, tik nozīmīgos svētkos? Būt uz skatuves jauniešu vidū, spēlēt ģitāru, dziedāt un arīdzan saņemt dāvanas. Augstu laimi, prieku no sirds vēlējam! Un vēl, un vēl pačukstēšu, ka īpaši jauku un sirsnīgu pārsteigumu svinīgajam notikumam par godu ir sagatavojis kāds tukumnieks…

Toreiz, pašos pirmsākumos, kāds no Liepājas teātra vadošajiem darbiniekiem esot teicis, ka tā varot dziedāt tikai draugiem, kas atnākuši apsveikt dzimšanas dienā. Šis izteikums Austrai vareni paticis un gandrīz vai bijis par pamatu turpmākajam uzstāšanās veidam un stilam. Ar vārdu sakot, sanākam kopā, paklausāmies un uzdziedam!

Visu cieņu – AUSTRAI PUMPUREI jau 80!

Laipni aicināti uz jubilejas koncertu rītdien, 30. decembrī 15.00

Tukuma kultūras namā.