17. jūnija pēcpusdienā Tukuma pils tornī tika atklāta izstāde «Tukums 40. gados».

Par to, kas tajā aplūkojams, pastāstīja Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola: – Tā ir izstāde, kurā mēģinājām pateikt nepasakāmo – to, cik sarežģīts bija 40. gadu laiks; ka, mainoties varām un politiskām doktrīnām, cilvēkam nebija lielas izvēles, ko un kā darīt – nācās pakļauties okupācijas varas sistēmai. Lai stāstītu par tik sarežģītu laiku, mēs izvēlējāmies trīs reālu cilvēku – tukumnieku likteņstāstus. Pirmais ir par Veru Lejmalnieci – Tukumā pazīstamu skolotāju, ko visi cienīja un joprojām atceras. 1940. gadā, nodibinoties Padomju varai, viņa bija pirmā Tautas izglītības nodaļas vadītāja, pēc tam nokļuva koncentrācijas nometnēs – izgāja cauri Tīlei, Vecmokām un Salaspilij, tomēr brīnumainā kārtā tika atbrīvota un varēja atgriezties Tukumā. Izstādē mēģinājām vizualizēt to situāciju, kāda varēja būt 1949. gadā, kad Vera Lejmalniece atkal strādāja Izglītības nodaļā. Otrs stāsts ir par viņas skolnieku – Leonhardu Stangu. Viņš kara laikā studēja Rīgā smalkmehāniķa arodu, bet dēļ Krēmera izrāviena palika Kurzemē – Tukumā un, saprotot, ka turpināt studijas nebūs iespējams, brīvprātīgi iestājās leģionā; par to nopelnīja gūstu un Belomor kanālu; 1946. gadā atgriezās Tukumā, iestājās vakarskolā un dzīvoja legālu padomju cilvēka dzīvi, bet kopā ar domubiedriem izveidoja tā saukto Tumes – Tukuma nacionālo partizānu grupu (pateicoties Mārai Zālītei, šodien to pazīstam, kā «Lāča medniekus»).
Trešais ir Ārona Ābramsona, komunista – sarkanarmieša stāsts. 1940. gada oktobrī Viļa Lāča klātbūtnē viņš tika uzņemts komjaunatnē un kļuva par vienu no pirmajiem Tukuma komjauniešiem. Karam sākoties, viņš karoja 43. Latviešu gvardes divīzijā; kapitulāciju sagaidīja Džūkstē, pēc gada demobilizējās un sāka strādāt Tukuma rūpkombinātā. Viņš bija komunists, taču dzirdēts, ka arī ļoti godīgs cilvēks un palīdzēja daudziem, kam tai laikā neveicās tik labi; rūpkombinātā darbā tika pieņemti bijušie leģionāri un zināms, ka 1949. gada izsūtīšanu laikā viņš medaļām nokārtu krūti ieradies tieši stacijā pie vagoniem un panācis, ka vienu kombināta darbinieci atbrīvo.
Izstādes anotācijā rakstām, ka vairāk nezinām, kā zinām… Mēs nezinām, cik čigānu un kā tika nogalināti vācu okupācijas laikā; nezinām visus, kas tika arestēti padomju laikā – šis mūsu ieskats konkrētajā laikā ir visai fragmentārs, tāpēc izstādē ir izveidota viena īpaša ekspozīcijas daļa – Muzeja krātuves skapis, kur katrs apmeklētājs varēs atvērt atvilktni un apskatīt dokumentu oriģinālus. Tie ir sakārtoti pa gadiem, līdz ar to iespējams gūt konspektīvu un reizē plašāku pārskatu…