Audēju darbnīcā Tidaholmas ielā atklāta audējas Intas Konrades darbu izstāde, kurā apskatāmas segas, lakati, krēslu pārvalki, sienas dekori un pat somas. Autore saka, ka šis vaļasprieks ir īpašs – tas ļauj atiet no problēmām, noturēt sevi pie sajēgas un pat aizsargāties.

– Cik gadu pagājuši stellēs?

– Pirmoreiz stellēs iesēdos 1978. gadā Sadzīves pakalpojumu kombinātā, kad pēc vidusskolas nesanāca iestāties Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā. Tolaik gribēju spiest uz keramiku. Varēju jau Jelgavas uzņēmumā vāzēm vidučus taisīt, bet tā kā biju jau pamēģinājusi virpot, gribēju ko labāku. Un tad mani aicināja audējās. Aizgāju, ar Viļumsona pusautomātiskajām stellēm sāku aust lielās segas un Poligrāfiķu centrālajā klubā Rīgā divus gadus mācījos Tautas universitātē. Kad to pabeidzu, mani uzņēma studijā «Gundega». Kad apprecējos, nāca bērni, iespēju braukāt vairs nebija un sāku darboties audēju darbnīcā Smilšu ielā. Pa starpām ir bijuši pārtraukumi, dižķibeļu brīžos esmu strādājusi ar mazajām stellītēm, kuras var ielikt gultā. Tagad – paldies partijai un valdībai, ka atvēlēja audēju darbnīcai šīs telpas, kuras turklāt atrodas uz vienas ielas ar manu darba vietu (Inta ir sociālā darbiniece Tukuma patversmē. – Red.), tāpēc pusdienlaiku varu pavadīt šeit. Gatavoties izstādei ieteica kolēģe Zane Neilande-Sieradzka.

– Izstādē redzami dažādi darbi, taču uzreiz acīs iekrīt apjomīga, koša un bārkšaini mīksta grīdas sega.

– Tā ir 12 kilogramus smaga un 3×2 metrus liela. Gada darbs. Vispirms noaudu audekla sagatavi, tad to sagriezu strēmelēs, pēc tam savērpu un puspersieša tehnikā otrreiz audu.

– Vai tā tikpat koša kā tava dzīve?

– Noteikti. Augšā, lejā – kā šūpolēs. Un interesanta. Par piemēru, avantūras. Aizbraucām uz Bavāriju, kur solīja tikšanos ar vietējiem amatniekiem un kur gatavojāmies reklamēt Tukumu. Plāni bija lieli, bet galā čušs vien sanāca – nekā no solītā nebija. Bet bija arī ieguvums – autobusā satikāmies ar citiem profesionāliem māksliniekiem (rotkaļiem, keramiķiem, zīda apgleznotājiem, izšuvējiem utt.) un sadraudzējāmies. Redz, bet visas šīs mākas tagad noder un bagātina.

– Ko vari teikt par rūtainajiem lakatiem…

– Tie top ātri (smejas) – viena nakts, un gatavs. Šī tehnika varētu būt mūsu aušanas tehnikas vecmāmiņa tādā primitīvākā izpratnē.

– … un par lēnīgi strīpaino tautisko segu?

– Tā ir nodeva tautas mākslai. Bet šādu segu nav garlaicīgi aust, to var pat domās izdejot – vai nu valša ritmā, vai to pašu «Tūdaliņ, tāgadiņ». Redz, ar audumiem ir tā – ja aiziet, tad aiziet, ja sāk mocīt, buksēt, tad – vai nu moki līdz galam, vai ārdi ārā.

– Ja daudz nelaimju ieausts…

– Tad jāmet ārā.

– Kam domāts tas melnais kaķis pilnmēnesī..?

– Tas bija pasūtījums krēsla audeklam, bet saimnieks teica, ka uz tā [kaķa] nevar sēdēt. Tas ir privātīpašums, ko aizņēmos uz izstādes laiku.

– Nosacīti mierīgo izstādes noskaņu izjauc zilie toņi…

– Tie patiesībā nav mani toņi, bet pēdējā laikā nāk augšā. Laikam gribas neatkarību no visa. Kādos rakstos tā esot bijis teikts, ka zilais nozīmējot neatkarību.

– Kurš darbs pašai patīk?

– Man patīk magones. Bieži pārlasu Annas Sakses pasakas par ziediem un domāju, ka rakstniece tā nepelnīti magoni padarījusi par tādu ašu meiteni. Man liekas, ka magone ir kā baletdejotāja – smalka, vējā trīsoša, aizsargājama… Man patīk arī trīs krēsli – brāļi: piknika, mājas un jūrmalas… Ar izstādi centos parādīt, cik gan dažādus darbus var noaust un cik lielas ir tehniskās, materiālu iespējas. Turklāt arī šie darbi ir tādi – izmantojami. Protams, nevajag par katru cenu mājās izlikt tautisko segu, ja tā neiederas…

***

Sarunas noslēguma Inta saka, ka Audēju darbnīcai ir īpaša aura (un pati noironizē par šo vārdu, kas īsti darbnīcas sajūtas neatspoguļo): "Te vienkārši ir forši. Te ir tāds noskaņojums, ka pietiek vien pagrozīties, lai kļūtu labi. Un tas tāpēc, ka uz šejieni nenāk nikni cilvēki, nāk ar labestību. Te ir tāda gaidīšanas, brīnuma, pārsteiguma sajūta, ko rada iesākts darbs. Un te jūtama pabeigta darba garša. Patiesībā – tas, ko mūsu audējas dabon gatavu, ir tik lieliski, ka nav vārdos izsakāmi."

Tikšanās ar izstādes autori paredzēta 19. decembrī.