3. oktobra pēcpusdienā Lapmežciema muzejā mīļi un sirsnīgi – ar dzeju, dziesmām, apsveikumiem un ziediem – tika atklāta novadnieka Andra Kadiķa gleznu izstāde.

Lai gan gleznotājs tika raksturots kā kautrīgs un ļoti nopietns cilvēks, ko izstādēm grūti pierunāt, tomēr ne viss, ko ļaudis runā, ir taisnība – mākslinieks labprāt īsumā iepazīstināja ar savu aizraušanos:

– Pret izstādēm kaut kā bijusi savāda attieksme no jaunības dienām, kad varbūt vajadzēja kaut ko aktīvāk darīt, taču man tas nelikās svarīgi. Vienmēr esmu gleznojis savam priekam – tikai to, kas patīk. Diemžēl nekad dzīvē nav bijusi iespēja tikai un vienīgi gleznot – pēc Mākslas akadēmijas beigšanas trīs gadus strādāju par skolotāju, jo nekad nevienam neesmu kalpojis un negribēju arī padomju armijai kalpot (mēs daudzi bijām tādi, braši noauguši puiši, kas strādāja par lauku skolotājiem). Tas laiks arī kaut ko deva, taču izpalika iespējas aktīvi iesaistīties mākslas dzīvē. Daudz nācies nodarboties ar praktiskām lietām – dažādas darba vietas ir mainītas. Ir bijis laiks, kad gadu vai divus, vispār nav gleznots, taču tā lieta man vienmēr patikusi – nekad neesmu aizmirsis. Diemžēl pēdējos gados mātei pasliktinājusies veselība un bijis ļoti maz iespēju strādāt.

Mākslā esmu pārliecināts reālists, taču, protams, mēs visi kaut ko pieliekam no sevis. Mans moto ir šāds: ja mana bilde patīk kaut vienam cilvēkam un viņš to piekarina pie sienas mājā, tad neesmu velti tērējis savu laiku, šķiedis krāsu un materiālu niekojis. Negribētu, ka manas bildes kaut kādos muzeju fondos pārklājas ar putekļiem vai varbūt krājas kaudzē darbnīcā. Tas nav tā vērts.

– Vai esat paskaitījis, cik pavisam darbu uzgleznots?

– Precīzi nevaru pateikt, bet kādi 300 pa pasauli ganās; protams, draugiem un radiem mājās ir – kā ta bez tā. Ja kādam ir brīva siena, kur var ko iesmērēt, tad to arī daru.

– Uz kurām valstīm darbi ir aizceļojuši?

– Tas, ko droši zinu – uz Zviedriju, Vāciju, Kanādu, Ameriku, Japānu… Varbūt skumji, ka nekad vairs nevarēšu savākt tos kopā. Izstādē redzami pēdējo trīs gadu laikā tapušie darbi – cerēju klusiņām dzīvi nodzīvot – tā, lai pagastā mani neviens nepazīst, bet neizdevās… Tāda runa reiz bija, ka kaut kas jāuzrīko, un es par spīti grūtajiem laikiem nolēmu uztaisīt izstādi. Zinu, ka latvieši žēlojas par dzīvi – nav naudas un darba, bet viņi būvē mājas. Tad nu es sarīkoju izstādi, jo māju nevaru uzcelt; viena jau ir; tas tā – humoram.

– Ja nu visi tagad izstādes darbus izpērkam, ko tad?

– Tad briesmas. Esmu tik ļoti atradis no naudas, ka būs jālauza galva, kur to likt. Katrā gadījumā esmu ļoti pateicīgs un priecīgs, ka tik daudz cilvēku sestdienā izbrīvēja laiku, lai atnāktu uz izstādi.

– Gleznojat no dabas, nevis fotogrāfijām?

– Ziedus noteikti no dabas, viennozīmīgi. Ainavas dažādi – jaunībā vairāk gāju plenēros, tagad vairāk pastaigājos un vai nu nofotografēju, vai gleznoju pēc atmiņas. Teiksim, ziemas laikā iziet ārā ar visu to parikti un gleznot, ir visai problemātiski. Jebkurā gadījumā – 1:1 kā dabā, neviens mākslinieks netaisa; kaut ko atmetam, kaut ko pieliekam, pamainām toņus, ja kas nepatīk, bet tā, lai gala rezultāts būtu acij tīkams. Visas bildes jau tiek sāktas ar ticību un cerību saviem spēkiem, ka nu sanāks, bet – kāpēc reizēm nesanāk, grūti pateikt – kaut kur kaut kas vienkārši salaists grīstē. Tu nomoki bildi līdz galam, bet saproti, ka darbs nav izdevies. Tas ir nejaušības moments, tāpat kā keramiķim, kurš, liekot podus krāsnī, nezina, kas galā iznāks. Tāpat notiek ar bildēm – vārdos grūti izskaidrot.

– Ziedus esat ļoti pacietīgi izgleznojis…

– Ā, tas ļoti ātri tiek darīts. Šī ceriņziedu bilde ir trijās – četrās dienās tapusi. Pušķi ilgi nestāv, un tas ļoti mobilizē darbam – un reizēm tā pat labāk, ka a la prima – vienā piegājienā taisa; būtībā pamats tiek pirmajā dienā ielikts.

– Portretus negleznojat?

– Protams, ir gleznoti, tomēr šis žanrs nav īsti mana vājība. Tāpat, kā man būtu bezjēdzīgi dzīvniekus gleznot vai zīmēt – tas nav mans ampluā. Man patīk ainavas un ziedi, un reizēm kaut kas safantazēts.

– Gleznošana jums ir vaļasprieks vai dzīvesveids?

– Principā esmu profesionālis, akadēmiju beidzis, un tas būtībā ir gan dzīvesveids, gan nepieciešamība. Vaļasprieku esmu apvienojis ar darbu; ilgus gadus strādāju restaurācijā un interjeru krāsošanā – Raimonda Paula dzīvoklī Basteja bulvārī visus ģipša veidojumus un rozetes esmu izkrāsojis. Vispār vecajos Rīgas dzīvokļos ir daudz strādāts, diemžēl tas ir peļņas darbs, ko izstādēs neliek.

– Kā restaurators noteikti zināt, kā jāglezno, lai darbs gadsimtiem saglabātos?

– Mūžīgs nav nekas, bet katrā ziņā, ja autors vēl dzīvs un gleznas jau saplaisājušas, tad kaut kas ir nepareizi darīts. Tai pašai Maijai Tabakai gleznas jau saplaisājušas, un grūti pateikt, kas par vainu – vai audekls nepareizi gruntēts vai krāsa par daudz biezā kārtā… Šodienas materiāli tomēr ir daudz sliktāki, nekā laikos, kad meistari paši krāsas gatavoja un audeklus gruntēja. Nopietnu darbu ar sliktiem materiāliem strādāt nav prāta darbs…