Nav daudz sportistu, kas daudzu gadu garumā spēj noturēt stabilus rezultātus un regulāri stāties uz goda pjedestāla. Šādi panākumi nāk tikai ar fanātisku darbu un arī lielu talantu. Vairāku gadu garumā ar stabilitāti un teicamām darba spējām izceļas Tukuma rallija meistars Aivis Egle, kas kopā ar savu pārinieku Mārtiņu Jerumu kļuvis par «N-4 klases» 2008. gada Latvijas čempionu.

A. Egli, kas pārstāv komandu «Rami R-evolution», aicinājām uz interviju.

– Aivi, apsveicam jūs ar 2008. gada valsts čempiona titulu! Vai bija viegli izcīnīt šo panākumu?

– Paldies! Pirms pēdējā posma, kas bija arī «Parex rallijs Latvija», intriga par «N-4» grupas iespējamo čempionu sita augstu vilni. Lai gan pirms pēdējā posma bijām līderi, nebija teikts, ka šo vietu nosargāsim.

– Ja analizē čempionāta pēdējo posmu, kas risinājās divas dienas, tad šķiet, ka pēc pirmās dienas jūsu ekipāža nebija pat pirmajā sešiniekā. Kā otrajā sacīkšu dienā spējāt saņemties, lai izrautu uzvaru?

– Pirmās dienas sacīkstes norisinājās uz asfalta seguma, bija seši ātrumposmi. Nekad neesmu sevi rallijā uzskatījis par lielu asfalta braukšanas speciālistu, jo nav bijusi iespēja daudz pa to braukt, tāpēc arī pirmās dienas rezultāti nebija tik spoži. Vēl vairāk – pirmajā ātrumposmā, izbraucot sarežģītu trases daļu, mūsu automašīnai tika sabojāts priekšējais disks, kas atņēma tik dārgās sekundes finišā. Pēdējo divu ātrumposmu laikā vienā no līkumiem mūsu auto sagriezās, kas arī pasliktināja rezultātus. Jā, pirms otrās sacensību dienas mūsu ekipāža ieņēma tikai… 11. vietu. Optimismu viesa tas, ka rallija otrajā dienā bija jābrauc pa grants segumu (110 km). Esmu spēcīgs uz šī seguma, tāpēc darīju visu, lai nostartētu pēc iespējas labāk.

– Tieši uz grants seguma neveicās arī jūsu galvenajiem konkurentiem.

– Jā, sacīkšu otrajā dienā mūsu galvenajiem konkurentiem – Jāņa Vorobjova ekipāžai – saplīsa automašīna, bet vēlāk neveiksmīgi brauca arī otra konkurentu ekipāža Andis Neikšāns/Pēteris Dzirkalis (viņi izpelnījās soda minūti). Līdzko redzējām, ka mūsu konkurenta J. Vorobjova ekipāža izstājusies, braukšanas stils vairs nebija tik ļoti saspringts. Pēc finiša sajūtas bija lieliskas – jo pēc smaga un ilga darba bija izdevies sasniegt svarīgu mērķi. Jau pirms sezonas viennozīmīgi bijām to izvirzījuši – kļūt par valsts čempioniem, un tas izdevās!

– Kuro reizi karjerā jums izdevās kļūt par valsts rallija čempionu?

– Tā nu sanācis, ka «N-4» klasē jau ceturto reizi esmu kļuvis par Latvijas rallija čempionu. Gandarījums patiesi ir liels!

– Kurš no šā gada čempionāta posmiem bija pats grūtākais?

– Pat grūti atbildēt. Visi rallija čempionāta posmi sarežģītības ziņā ar kaut ko atšķiras. Psiholoģiskā ziņā, protams, grūts bija tieši šis – 2008. gada čempionāta pēdējais posms. Gaisā virmoja spriedze. Viegls nebija arī LR rallija čempionāta pirmais posms, kas notika Gulbenē, jo tās bija pirmās sacensības, kurās braucu kopā ar savu jauno stūrmani M. Jerumu.

– Tieši tāpēc loģiski būtu nākamais jautājums – kā esat apmierināts ar sava jaunā ekipāžas partnera M. Jeruma startu?

– Domāju, – ja sezonas kopvērtējumā izdevies izcīnīt 1. vietu, tad nevaru būt neapmierināts ar Mārtiņa darbu. Šīs sezonas rezultāti parāda, ka viss ir kārtībā un ka mēs ar M. Jerumu esam labi sastrādājušies. Izvēloties Mārtiņu par savu līdzbraucēju, viennozīmīgi esmu trāpījis desmitniekā.

– Jūs šogad startējāt arī sacīkstēs ārzemēs. Kā veicās?

– Sezonas laikā nolēmām piedalīties arī Somijas čempionāta posmā, lai sagatavotos mūsu valsts čempionāta pēdējam posms. Somijā ieņēmām 15. vietu. Lieta tāda, ka tur startējām, lai iemācītos kaut ko jaunu, jo somu zemē rallija mači notiek reljefainās trasēs, kas ir daudz sarežģītākas nekā Latvijā.

– Vai, jūsuprāt, var salīdzināt rallija braucēju līmeni Latvijā ar, teiksim, līmeni Somijā, kur rallijs kotējas ļoti augstu?

– Viennozīmīgi var sacīt, ka Latvijas rallija braucēju meistarība ir ļoti augstā līmenī. Ar somiem konkurēt grūti ir tāpēc, ka mums Latvijā nav pieejami tik sarežģīti ceļi. Līdz ar to somu meistarība ir mazliet augstāka. Būtu jau labi, ka biežāk varētu doties uz Somiju, lai tur aizvadītu treniņus, bet šeit visu izsaka finansiālais aspekts.

– Ja runā par finansēm – cik daudz rallistu meistarību iespaido Latvijas ekonomiskā krīze?

– Krīze noteikti iespaidos ralliju. Pieļauju, ka nākamsezon tās dēļ rallijā startēs labi, ja 30 ekipāžas (šogad čempionāta posmos startēja 40 līdz 50 ekipāžas). Skumji, ka tā, bet šis sports veids pamatā balstās tikai uz sponsoriem.

– Cik daudz līdzekļu sezonas gaitā jāiegulda, lai varētu piedalīties valsts čempionātā?

– Ja tā rēķina – sezonas laikā nepieciešami 50 000 latu. Šajā summā, protams, neietilpst rallija automašīnas cena. (A. Egles ekipāža startē ar MITSUBISHI EVO 9 – Aut.)

– Ko darīsiet nākotnē?

– Protams, ka 2009. gada sezonā, neskatoties ne uz kādām ekonomiskām krīzēm, noteikti piedalīsimies Latvijas čempionātā. Centīsimies doties uz kādām sacensībām ārzemēs, kaut gan viennozīmīgi primārais būs tieši starts valsts čempionātā.

– Vai jūs var uzskatīt par profesionālu rallistu, vai šobrīd nodarbojaties ar vēl ko citu?

– Jā, šobrīd visa mana dzīve ir pakārtota tieši rallijam. Nekur citur nestrādāju, tāpēc mani var saukt par profesionālu rallistu.

Tieši tāpēc par atbalstu vislielākā pateicība pienākas manai ģimenei (sievai, bērniem un vecākiem), kā arī draugiem un sponsoriem.