Jaunajā grāmatas "Mūsu vēsture 1985-2005" sējumā atradu ziņas par, manuprāt, visu sen piemirstu "jubileju", ko atzīmējam tieši šogad – runa ir par mūslaiku Latvijas pirmo kārtīgo korupcijas skandālu.

Skandāls sākās 1994. gadā, kad presē nonāca skandalozā uzņēmēja Genādija Tovanceva (tolaik zināma kā G-24 kredīta ņēmēja, vēlāk – kā galvenā liecinieka “mafijas karaļa" Ivana Haritonova lietā) piezīmju grāmatiņas lappuses, no kurām izrietēja, ka viņš ekonomikas ministram Ojāram Kehrim piegādājis šķembu autokravu 400 dolāru vērtībā un ka augstās amatpersonas vajadzībām nodota arī 2000 dolāru vērta bārbekjū iekārta. Šķembu autokravas nogāde bija datēta ar 1993. gada 25. septembri, “barbikju" (tā krieviskajā tekstā) – ar 21. septembri.
Šķistu – briesmīgs skandāls un klaja korupcija, jo vairāk, ka medijos parādījās arī ziņas par G. Tovanceva saņemto G-24 kredītu un O. Kehra iespējamo atbalstu kredīta piešķiršanai, turklāt vēl tika publicēta Latvijas ceļa pārstāvja Andreja Panteļējeva parakstīta pateicības vēstule Genādijam Tovancevam par atbalstu Latvijas ceļa vēlēšanu kampaņai. Taču tām sekoja gari, plaši un no vēlāko gadu viedokļa – bezgala nepārliecinoši šajos notikumos iesaistīto personu skaidrojumi. G. Tovancevs, piemēram, apgalvoja, ka Garais (Dļinnij), kas bija minēts viņa jau no cietuma (kur uzņēmējs bija nonācis gluži citu iemeslu dēļ) sūtītajā zīmītē, esot nevis Ojārs Kehris, bet gan mersedesu tirgotājs Ādolfs Sadauskis. Savukārt šķembu kravas un “šašliku krāsniņa" esot bijušas domātas viņa darījumu partnerim Alvim Avotam, – ko tas ar šīm mantām darījis tālāk, neesot G. Tovanceva darīšana.
Apbrīnojami līdzīgi izklausījās arī O. Kehra skaidrojumi – nekādas šķembas viņš no G. Tovanceva neesot pircis, savukārt paziņa A. Avots viņam tiešām uz kāzām uzdāvinājis bārbekjū iekārtu, taču neesot bijušas nekādas norādes, ka šī iekārta nākot no G. Tovanceva. Vēl vairāk – nekāda “šašliku krāsniņa" politiķim nemaz neesot vajadzīga, tāpēc O. Kehris bija ieplānojis jauku publisku pasākumu, uz slavenās bārbekjū iekārtas uzcepot gaļu un pacienājot žurnālistus, bet pēc tam atdāvinot to tolaik vēl iznākošā laikraksta Atmoda Atpūtai galvenajai redaktorei Elitai Veidemanei.
Pasākumu gan izjauca apstāklis, ka dārgā dāvana lāga negribēja darboties atsevišķu detaļu trūkuma dēļ, taču tas netraucēja O. Kehrim nākt klajā ar skaistām versijām par ļaundariem, kuri šo nomelnošanas kampaņu īstenojuši: “Man nav pilnīgas skaidrības, no kurienes tas nāk, taču jau sen sapratu, ka ir dots uzdevums savākt visu, kas vien par mani ir. Tika apciemota mana bijusī sieva, apsekots viss, kas man ir, mājas pamati, ko es pirms pieciem gadiem nopirku; par mani interesējušies Kuldīgā, Talsos, Sīkragā. Arī ministrijā tika meklēts, vai nav kaut kas kompromitējošs, ar veco čekistu palīdzību mēģināja kaut ko sameklēt. Man tas zināmā mērā rada gandarījumu, jo, tik ilgi meklējot, neko citu, izņemot kaut kādu piezīmju grāmatiņu par dažām grants kravām, nav izdevies sameklēt."
Bet kas varētu būt apmelojumu izplatītāji? O. Kehrim 1994. gadā bija trīs versijas – visuresošie ārvalstu specdienesti, kas tika piesaukti jau tolaik (mērķis, protams, sagraut Latvijas valsts reputāciju), dažādu kompāniju vai arī citu ļaundarīgu struktūru pārstāvji. Nekādi pierādījumi gan nesekoja, taču ne pirmo reizi, ne pēdējo tiesībsargāšanas iestādes ar Jāņa Skrastiņa vadīto Ģenerālprokuratūru priekšgalā nekādu īpašo interesi par šo faktu neizrādīja, un nekādas krimināllietas publikācijām nesekoja.