Vakar, 1. septembrī, jauno mācību gadu uzsāka arī Tukuma Sporta skolas audzēkņi. Tāpēc uz sarunu aicinājām Tukuma Sporta skolas direktoru Aivaru Bindemani, kas gan jau sarunas ievadā uzsvēra – viņa vadītājā mācību iestādē sportisti nodarbojas 12 mēnešus gadā, tāpēc daudziem no viņiem pat vasarā nav bijis nekāda brīvlaika.

– Jums 2008./2009. mācību gads būs piektais, ko aizvadāt skolas direktora amatā. Kā veicies šajos darba gados?

– Manuprāt, šo piecu gadu laikā darbs bijis samērā sekmīgs. Par to liecina arī šā gada maijā notikusī skolas akreditācija, kur saņēmām visaugstāko novērtējumu. Ja runā par sporta bāzēm, tika saņemti arī daži aizrādījumu. Bet – ko gan lai dara, ja Tukumā nav nevienas basketbola zāles, kas atbilstu starptautiskajiem noteikumiem… Bet – arī šajā ziņā ir kāda priecīga ziņa – pamazām lietas uz labo pusi virzās Tukuma šautuvē, kas līdz laikam, kamēr to savā bilancē nepārņēma Tukuma pašvaldība, bija mūsu sāpju bērns. Šautuvē izremontētas tualetes, atbilstoši noteikumiem iekārtota ieroču noliktava, izremontēta pneimatikas zāle, ieliktas siltās grīdas un apkures radiatori utt. Nākotnē darbi šautuvē jāturpina, jo jāveic ne tikai siltināšanas darbi, bet arī jāierīko ventilācija.

Tāpat mums jāpriecājas, ja Tukumā darbojas ledus halle, kā arī par to, ka Pauzera pļavā tapis kvalitatīvs mākslīgā seguma futbola laukums. Saprotu, ka visu uzreiz nevar vēlēties, tomēr labu sporta zāļu Tukumā trūkst. Ja reāli skatās nākotnē, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju valstī, droši vien, ka tuvāko piecu gadu laikā netiks uzbūvēta šāda zāle. Nekas cits neatliek, kā sporta treniņiem izmantot abas Sporta kompleksa zāles (lielo un mazo), Raiņa ģimnāzijas un Tukuma 2. vidusskolas sporta zāli, kā arī Smārdes pamatskolas zāli. (Paldies šo skolu direktorei par pretīmnākšanu!)

– Cik audzēkņu šobrīd mācās Sporta skolā?

– Precīzi dati būs pieejami tikai septembra otrajā pusē, bet šobrīd varam teikt, ka skolā ir 530 audzēkņi. Viņus trenē 30 sporta speciālisti un treneri (to vidū arī mūsu filiāļu treneri Tumē, Džūkstē un Jaunpilī).

– Cik sporta nodaļās iespējams trenēties skolas bērniem?

– Tukuma Sporta skolā darbojas deviņas sporta nodaļas, no kurām divas darbojas interešu izglītības sfērā. Jau trešo gadu darbosies daiļslidošanas un hokeja (abi pārstāv interešu izglītību) grupas. Daiļslidošanā nu mums ir jauna trenere – Alīna Kisleja, kas nomainīja Danutu Ribati. Jāsaka, ka jaunajiem daiļslidotājiem ir ļoti aktīvi vecāki (īpaši Marija Štrausa), kas paši Rīgā sev sameklēja treneri un arī rūpīgi viņai palīdz. Hokejā bērnus joprojām trenē pieredzes bagātais Andris Bartkevičs un par viņu krietni jaunākais, bet ne mazāk talantīgais Jānis Svitiņš (abi trenēs katrs divas grupas).

Ja runā par iepriekšējo sezonu, var secināt, ka hokeja attīstība pilsētā notiek. Protams, hokejs ir grūts sporta veids, arī dārgs, tāpēc paldies bērnu vecākiem, kas ir gatavi ieguldīt līdzekļus jauno hokejistu attīstībā (pateicoties Tukuma pašvaldības atbalstam, hokejisti – bērni Tukumā, salīdzinājumā ar Rīgu, var trenēties par krietni lētāku naudas summu).

Basketbolā meitenes un zēnus trenē Dace Aumale, Guna Horelika, Ainars Plezers un Arturs Zaremba (pēdējie divi strādā Jaunpilī). Ja runā par meiteņu startu Latvijas Jaunatnes basketbola līgā, pagājušajā sezonā man vislielākais prieks ir par mūsu sporta skolas 1993. gadā dzimušajām meitenēm, kas finālsacensībās izcīnīja augsto 3. vietu (ir gan liels rūgtums, ka šis panākums nekādi netika novērtēts no pilsētas pašvaldības puses).

Savukārt Tukuma Spora skolas puišu komanda Latvijas jaunatnes basketbola līgas 2. divīzijā kopvērtējumā ieņēma 4. vietu. Ņemot vērā faktu, ka šobrīd Tukumā zēnu vidū dominē futbols un hokejs, domāju, basketbolā arī nākotnē meistarības līmenis nepaaugstināsies. Var teikt, ka futbols un hokejs nosmeļ tos labākos kadrus, bet basketbolam paliek pārējie. Cita situācija ir Kandavā, kur basketbols vienmēr ir bijis sporta veids Nr. 1. Futbolu, kur teicami darbojas treneri Artjoms Grudcins un Sergejs Kovaļovs, visu vecumu grupu puiši atkal iekļuvuši LR čempionātu finālos. Futbols ir visas mūsu pilsētas lepnums!

Vieglatlētikā audzēkņus trenē Aldis Čākurs un Mārtiņš Šķietnieks. Kā vienmēr Tukuma vieglatlētu vidū ir virkne jauno talantu. Šobrīd īpašs prieks par īso distanču skrējēju Ievu Bļusinu un tāllēcēju Lauru Bērziņu (abas sportistes LR vieglatlētikas kausa izcīņas kopvērtējumā izcīnīja 1. vietas), kā arī šķēpa metēju Signi Jēkabsoni (viņa ir M. Šķietnieka audzēkne) u.c.

Šaušanā, kur joprojām bērnus trenē Agrita Stepanova un Zigfrīds Markainis, LR jaunatnes čempionātā Tukums Sporta skola izcīnīja 3. vietu. Vēlos uzslavēt šāvēju Uldi Piņķi, kas kļuva par LR junioru čempionu.

Riteņbraukšanā audzēkņu trenē Juris Koniševs, kas sadarbojas ar «Sprints/AVK» treneriem Jāni Dakteri un Māri Kalēju. Prieks par jaunajiem riteņbraucējiem Jāni Dakteri, Edmundu Stūrmani u. c. Pateicoties Tukuma domes palīdzībai, mēs no Sporta pārvaldes ieguvām finansējumu, lai E. Stūrmanim piešķirtu jaunākā ražojuma velosipēdu (tas maksā ap Ls 800). Mākslas vingrotājus trenē Irina Smelova, bet meitenes volejbolistes – Agrita Stepanova (varbūt pagaidām šis sporta veids pārstāvji nevar lepoties ar panākumiem, bet, redzot, kā mirdz acis sportistēm, redzu, ka viņi ir uz pareizā ceļa).

– Tukuma ledus hallē varētu ienākt arī olimpiskais sporta veids – šortreks. Vai, jūsuprāt, nebūtu vērts nākotnē attīstīt šo sporta veidu?

– Šortreks tiešām ir interesants sporta veids. Būtu labi, ja tas Tukumā tiktu attīstīts. Lieta šeit ir vienkārša – vajadzīgs treneris ar augstāko izglītību, kas varētu trenēt šortrekistus, kā arī nepieciešams iegūt valsts finansējumu pedagoga darba apmaksai un sociālās apdrošināšanas iemaksām. Šobrīd gan ir paredzēts, ka Tukums Sporta skolā paliks visas nepieciešamās sporta sekcijas, bet neviena jauna tām nepievienosies.

– Kā vērtējat Latvijas sportistu staru Pekinā un vai, jūsuprāt, nākotnē – 2012. vai 2016. gadā, vēl kāds Tukuma sportists varētu pievienoties Latvijas olimpiešu komandai?

– Man prieks par visiem trijiem Latvijas medaļniekiem, kas Pekinā izcīnīja godalgas – Māri Štrombergu, Arturu Kovalu un Viktoru Ščerbatihu, kā arī par visiem, kas sevi parādīja no labākās puses. Uzskatu – jau tas vien, ka sportists spēj kvalificēties olimpiādei, izpildot «A» vai «B» normatīvu, ir liels panākums. Ņemot vērā mūsu valsts ne pārāk augsto finansējumu sportam kopumā, mums nav tiesības kritizēt nevienu olimpieti. Ikviens, lai izpildītu normatīvu, ielicis lielu darbu, parādījis stipru raksturu un nereti arī ieguldījis ne mazums personīgo līdzekļu. Visus tos labākos vārdus vēlos teikt arī par mūsu Ievu Zundu, kas, trenējoties pēc savas programmas, spēja kvalificēties Pekinas olimpiādei. Ja runā par nākotni, manuprāt, ir reāli, ka uz kādu no nākamām olimpiādēm varētu doties trīssoļlēcējs Mārtiņš Dakša. Ceru, ka viņam nākotnē pievienosies vēl kāds no mūsu censoņām.