Šonedēļ pieminējām drūmu un melnu notikumu mūsu tautas liktenī. Un skumjām par upuriem – 42 125 1949. gada 25. martā represēto un no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju (un lielā mērā jau arī viņu pēcnācēju) salauztajām dzīvēm, kā arī par kaut kur uz sliežu ceļiem vai citviet saltajā zemē uz mūžu palikušajiem – pievienojas arī mazliet citas un, jāatzīst, pat tā uz reiz nemaz ne tika viegli formulējamas sajūtas…

Žēlums? Niknums? Bažas, bailes...Viss sajaucies vienā aizvien nospiedošāku emociju kamolā. Ir tik ļoti žēl to cilvēku, kas savu atpestīšanu un kaut jel kādu taisnīgumu tā arī šajā saulē nesagaidīja. Un te arī to dusmu un niknuma avots, – jo nedomāju tikai tos izsūtītos, kas, nereti visu dzīvi smagi cīnījušies gan ar pārlieku smagā darbā sagandētās veselības problēmām, gan netaisnīgajiem ierobežojumiem, tā arī miruši, atkal brīvu Latviju nesagaidījuši. Gana daudz ir arī to, kas savu represiju vilni bija spiesti izdzīvot atkal, atkal un atkal… Redakcijas arhīvā ir daudz smagu stāstu par tā arī savu atpestīšanu taisnīgumā nesagaidījušajiem. Par tiem, kas savas mājas un zemi, tāpat kā cilvēka cienīgu dzīvi tā arī neatguva… Un arī par tiem, kam to atņēma vēlreiz, kā, piemēram, tepat, Tukumā reiz dzīvojušajiem «Lauksargu» mājas saimnieka dēliem… Diezin, vai, tagad no debesu maliņas raugoties, viņu dvēseles mierina tas, ka tēvtēvu zemes – bijušās dārzniecības teritorijas – prihvatizētājiem-izkrāpējiem jau arī tur īsti nekāds bizness nesanāca…Sirds sāp arī par vairākiem mūsu novada represētajiem, kam mūža gala vieglāku dienu vietā, ko varēja gūt, par godīgu cenu pārdodot mantoto mežu, nācās vēl palikušo veselību pazaudēt kreņķos un cīņās ar zināmu firmu negodīgiem darbiniekiem…

Par to, ka nu jau 86, 85, 77 un arī daudz jaunāku represiju laiks vēl nav beidzies, manuprāt, liecina arī mūsu 24. marta laikraksta varoņa Pētera Lazdas stāsts. Dusmas un arī svelošs kauns – nu kā, kā tas iespējams, ka cilvēkam, kas savu un arī jau savu tuvinieku dzīvi ir ziedojis mūsu visu brīvībai, nu teju ar pastieptu roku jāstāv, lai izlūgtos… cieņu un taisnīgumu?!... Dzirdēju to Saeimas sēdi, kur sprieda par to, kā beidzot atdot brīvību tiem, ko padomija sodīja ar tiesas apstiprinātām psihisku slimību diagnozēm. Ceru, ka Lazdas kungs un vēl daži tā represētie, to nedzirdēja – 90 gados klausīties tos bezkaislīgi ļaunos spriedelējumus būtu kā nāves spriedums… Un te arī viens no bažu un baiļu iemesliem. Tas okupācijas represiju un savas vietas tajās neapzināšanās līmenis tiešām ir baiss. Nu tāds – bez garantijām, sak, ja kas – jau rīt būs uz strīpas, lai pielabinātos, izkalpotos, kādus vien konkrētai varai vajag, tādus arī atzinumus dotu…

Un arī mierinājums šim visam tāds melnummelns pagadījies. Proti, mūsu Valsts drošības dienesta šefs Normunds Mežviets, ko pašmāju medijos redzēt var reti, intervijā laikrakstam «The Telegraph» bijis ļoti atklāts, sakot, ”ja krievi te ieradīsies trešo reizi, tās nebūs tikai mūsu valstiskuma, Latvijas kā valsts, mūsu suverenitātes beigas, tās būs arī latvieši etniskās piederības beigas… viņi mūs visus nogalinās.” Tātad virsrakstā uzdotajam jautājumam atbilde ir: nekad vairs! Nekāda izsūtījuma nebūs…

Bet ja nopietni, tā okupācija jau lēni pa visu Eiropu un īpaši mūsu domās, rakstos un runās lien. Gan tajās, kas vēl joprojām spriedelē, cik labi bijuši padomju laiki un ka patiesībā visi, kas varai vēl 70. un 80. gados pretojušies, tak tiešām bijuši traki… Bet vēl vairāk tajās, kas ”no drošiem avotiem zina”, ka Latvija neizdevusies, ka to jāpamet visiem, ka te ”režīms valda” un ka vispār – ”te ukraiņiem sen atdots viss”… Un ir arī jaunais vilnis, kas mieru un draudzību sludina, sak, sen miers visur būtu, ja krievam to, ko šis grib, bez liekas tielēšanās dotu…

Un atkal, paldies Mežvietam, – par ledainas patiesības dušu! Skarbi, bet pret prāta okupāciju, domājams, tomēr palīdz.

sports; Zvejnieksvētki 2025

Futbols un ģimenes stafetes