No notipinātiem 300 metriem līdz maratonam – Elīnas Amatnieces iedvesmas stāsts

19. septembrī, Zantes pamatskolā norisinājās Olimpiskā diena, un šim pasākumam par godu ciemos pie jauniešiem bija uzaicināta viestaniece (arī irlavniece) un arī Maratona kluba biedre, skrējēja Elīna Amatniece, lai viņa ar saviem stāstiem, ar savu pieredzi mudinātu bērnus un jauniešus sportot vai vismaz aktīvi pavadīt brīvo laiku.

19. septembrī, Zantes pamatskolā norisinājās Olimpiskā diena, un šim pasākumam par godu ciemos pie jauniešiem bija uzaicināta viestaniece (arī irlavniece) un arī Maratona kluba biedre, skrējēja Elīna Amatniece, lai viņa ar saviem stāstiem, ar savu pieredzi mudinātu bērnus un jauniešus sportot vai vismaz aktīvi pavadīt brīvo laiku.

Ne skriet, ne vispār sportot nav gribējies…

Pasākums iesākās ar rīta iesildīšanos un pēc tam sekoja Elīnas iztaujāšana – jautājumus uzdeva gan skolotāji, gan skolēni. Elīna pastāstīja, ka skolas laikā nebūt nav bijusi sportiska, jo patiesībā… viņai nemaz nav paticis nodarboties ar fiziskām aktivitātēm! Ja citi bērni, viņas klasesbiedri aktīvi visur piedalījušies, tad viņa vairāk esot palikusi nopakaļ, un jo īpaši viņai nav paticis skriet, vienmēr skrējienā esot bijusi viena no pēdējām. Bet tad pienāca pusaudžu gadi, vairāk jau vidusskolas laiks, kad Elīnai bija sešpadsmit gadu, un parādījies liekais svars. Tas bija neliels, bet vienaudži tomēr esot viņu izsmējuši – gan par svaru, gan par to, ka viņa neko sportisku nevar izdarīt. Tad arī nākusi apjausma, ka kaut kas lietas labā jādara, un tā nu kādā vēlā vakarā, patiesībā jau naktī Elīna saņēmusies un sākusi skriet. Sākumā knapi varējusi noskriet 300 metrus, kas esot aptuveni viens maza stadiona aplis. Sākumā 300 metrus nogājusi un skrējusi, gājusi un skrējusi – tā vairākas dienas, līdz beidzot visus šos metrus varējusi noskriet bez apstājas un bez aizelšanās. Tad Elīna turpināja distancei likt klāt metrus, tā pa mazumiņam, līdz 500 m un tad vēl mazliet, un tā viņai ir noskrējusi savu pirmo kilometru. Tas meitenei jau bijis liels sasniegums, un viņa izdomājusi, ka jāmēģina noskriet šis kilometrs uz ātrumu. Vienlaikus ar domu par fizisko prasmju uzlabošanu viņa sākusi domāt arī par uztura maiņu. Samazinājusi savā uzturā saldumus, gāzētus dzērienus un bulciņas, retu reizi atļāvusies tikai kādu našķi.

Pirmie panākumi, un – āķis lūpā

– Skola beidzās, svara problēmas atrisinājās, kāpēc skrien vēl joprojām?

– Jau pirms manis ar skriešanu nodarbojās mans onkulis un brālēns. Viņi piedalījās arī sacensībās un, redzot, ka es arī skrienu, paņēma mani uz vienām līdzi. Tas bija 2008. gadā. Taču manas pirmās sacensības bija Mežaparkā, un tās saucās «Zelta keda». Bija man jānoskrien pieci kilometru, un, kā tagad atceros, ar šausmām domāju, kā es to izdarīšu?! Vai es to varēšu? Bet neko, pieteicos un gāju skriet, un kā par brīnumu savā vecuma grupā ieguvu 3. vietu! Tad amats bija rokā, dabūju vietu, bija jāturpina, gribēju vēl vinnēt, gribēju uzlabot savus rezultātus. Jā, un tikai tad – līdz ar pirmajiem panākumiem man sāka iepatikties skriešana. Tad arī sāku vairāk braukāt pa visādām sacensībām un vai nu man veicās, vai kā, bet varēju labi startēt, izcīnot godalgotas vietas.

– Kur tev ir izdevies šo gadu laikā nokļūt, pateicoties skriešanai? Vai sportistiem ir lielāka iespēja apceļot pasauli?

– Jā, pateicoties skriešanai, esmu bijusi gandrīz visās Eiropas valstīs un startējusi visdažādākā mēroga sacensībās. Drīz došos uz Vāciju, bet nākamajā gadā plānoju apmeklēt Franciju. Arī tas, ka esmu Maratona klubā, dod papildu iespējas, jo viņi katru gadu brauc uz kādu no ārvalstīm, tādēļ ir lielākas iespējas apceļot pasauli. Piemēram, nākamā gada janvārī dosimies uz treniņu nometni Ēģiptē. Būs tur gan treniņi, gan ekskursijas, gan arī iemēģināsim vietējo uzturu.

 

Lasīt vairāk, 27. septembra laikrakstā – ŠEIT

1 thought on “No notipinātiem 300 metriem līdz maratonam – Elīnas Amatnieces iedvesmas stāsts

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.