Vai godīgums mūsdienās ir vērtība? Vai kopjam to sevī vai varbūt atceramies par godīguma eksistenci un kareivīgi to pieprasām tikai tad, kad jūtamies apdalīti – kad kāds cits negodīgi izturējies pret mums pašiem? Godīgums reizēm šķiet neērts un vecmodīgs, tas asociējas ar garlaicīgu taisnvirziena kustību, kas prāta un iztēles taureņiem neļauj izmest loku lokus.
Pēc vārdnīcas spriežot, godīgs cilvēks ir tāds, kura rīcība atbilst morāles prasībām. Bet morāle – sabiedrisko normu sistēma – esot vēsturiski mainīga. Tātad mūsdienās, kad augstā vērtē ir tādas īpašības kā izveicība, spēja izsisties, par godīgiem var saukt visus, kas kļuvuši par līderiem, spējuši izvirzīties kādas grupas priekšgalā, – arī tad, ja karjeras ceļā gadījušies kādi novecojušās morāles pārkāpumi. Kā lai citādi izskaidro to, ka pēc Izglītības kvalitātes dienesta norādījuma pedagogs par neatļautu palīglīdzekļu izmantošanu (špikošanu) pārbaudes darbā nevar ne samazināt, ne izlikt vērtējumu? Špikošanā pieķertais skolēns var pārrakstīt darbu un godīgi nopelnīt kaut vai desmit balles. Tātad skolēna negodīgā attieksme pret savu darbu nekādi netiek vērtēta, kaut gan Izglītības likumā teikts, ka ar vērtēšanas palīdzību nosaka ne tikai skolēna zināšanas un prasmes, bet arī attieksmes. Kā skolēns tiek sagatavots augstskolai, kur par plaģiātismu draud izslēgšana no mācību iestādes? Arī skolotāji, cenzdamies būt moderni un saprotoši, reizēm pat mudina rakstīt (bet stundā neizmantot!) špikerus, norādot, ka tā ir viena no mācīšanās formām. Tas ir apmēram tāpat, kā mudināt izstrādāt bankas apzagšanas plānu, mīļi palūdzot to nerealizēt. Bet var jau saprast arī skolotājus – ja viņi aicinātu veidot konspektus, kas patiesībā slēpjas zem izaicinājumu pilnā vārda “špikeris”, tad daļa skolēnu, iespējams, zaudētu radošo iedvesmu. Ja uz godīgumu skatās caur pirkstiem, ja mērķis ir būtiskāks par līdzekļiem, tad nav brīnums, ka katru gadu eksāmenu laikā jāsastopas ar informācijas noplūdi. Arī šogad, kā aizvakar ziņoja mediji, priekšlaicīgi esot kļuvusi zināma angļu valodas eksāmena mutvārdu daļa.
Sabiedrībā, kur par elku varētu būt lielais kombinators Ostaps Benders, nevis, piemēram, kāds dzīves jēgu meklējošais, pret sevi un citiem godīgais pērļu zvejnieks, ir jāmāk grozīties. Pērnā gada nogalē Vācijas sabiedrību saviļņoja žurnāla «Der Spiegel» redaktora Klāsa Relotiusa stāstnieka talants. Izrādās, ka vairākkārt apbalvotais žurnālists dažus savus rakstus bija izfantazējis, radot lasītājiem mānīgu priekšstatu par aprakstītajiem notikumiem. Žurnālā, kura devīze ir “Sagen, wie ist” (‘Teikt, kā ir’ – tātad teikt patiesību), viņš bija tēlaini stāstījis par notiekošo, piemēram, ASV, Sīrijā, Ukrainā (raksti bija spilgti un iedarbīgi, piemēram, aprakstot notikumus, viņš tēloja sirdi plosošas, bet nepatiesas ainas). Žurnālists savu rīcību izskaidroja šādi: “Manī esošais spiediens, kas nepieļāva neizdošanos, kļuva arvien lielāks, man kļūstot arvien veiksmīgākam.” Tātad vēlme būt veiksmīgam apsteidza gribu būt godīgam. Rainis gan saka, ka labākais veikals [vismaz ilgtspējīgāks – V.R.] esot godīgums.
Ir vismaz divas versijas, kā cēlušies vārdi “gods” un “godāt”. Man tuvāks ir valodnieka Jāņa Endzelīna pieņēmums, ka šie vārdi saistīti ar jēdzieniem “labs” (vācu “gut”), derīgs (krievu “godnij”). Gribas ticēt, ka godīgums ir paliekoša vērtība, nevis nelietderības gadījumā apejams šķērslis.