Nesen man izdevās aplūkot Gaujienu, kur atrodas gan komponista Jāzepa Vītola mājas «Anniņas», gan skaistā Gaujienas pilsmuiža, kur ģimnāzijā savulaik mācījies viens no izcilākajiem latviešu dzejniekiem Ojārs Vācietis. Viņa dzejolis «Meitenei no manas klases» esot veltīts tieši Gaujienā pavadītajiem skolas gadiem un, kļuvis ar dziesmu, tiek skandēts izlaidumos un absolventu salidojumos gandrīz vai visās Latvijas skolās. Pašlaik bijušās vidusskolas vietā izveidota O. Vācieša Gaujienas pamatskola. Apkārtne sakopta, puķes iestādītas, zāliens nopļauts. Taču tajā svētdienā apkārtnē valdīja tāds kā klusums, ļaudis tikpat kā nesastapām. No ārpuses redzams, ka pilsmuižai nepieciešams vismaz kosmētiskais remonts, krāsa no tik skaistās fasādes nolupusi. Par lielāku remontdarbu vajadzību grūti spriest, jo telpās nebijām. Zinot nelielo Apes novadiņu, varam tikai domāt, ka lielākiem remontdarbiem līdzekļu nepietiek. Bet tā kā šis ir tik liels muižas ēku ansamblis, kas ir iekļauts kultūras un arhitektūras pieminekļu sarakstos, tad tai vajadzētu būt arī valsts rūpei. Vai attiecīgās amatpersonas ir šos pieminekļus apsekojušas un zina, kādā stāvoklī tie atrodas?
Tā domājot un spriežot, domas apstājas pie Zentenes muižas pils. Tikai šajā gadījumā Tukuma novads salīdzinoši ar Apes novadu ir spēcīgāks, turīgāks, tomēr Zentenes pils, kurai vajag salīdzinoši daudz mazāk līdzekļu, jau ir aizlaista postā. 2011. gadā to pārdeva izsolē krievu miljonāram Sergejam Bezstuževam par 131 000 latu, bet jau 2013. gadā deputāti lēma par to, ka budžetā vajadzētu 1800 latus, lai muižu un tās parku daudz maz uzturētu, jo īpašnieks, kaut apņēmies, nekādus ieguldījumus Zentenē tā arī neveica. Atceramies, ka Zentenes muiža pārdošanas brīdī bija lietojama, tikko kā izgājusi skola, pirms tam vēl nesen remontēta… Nožēlu par Zentenes pils likteni un vērtībām, kas zaudētas, izteicis arī Rundāles pils atjaunotājs un kultūras pieminekļu lietpratējs Imants Lancmanis. Diemžēl līdzīgs liktenis mūspusē ir arī Aizupes muižai Kandavas novadā, Pūres muižas pils ēkai arī Tukuma novadā un droši vien varētu vēl nosaukt vairākas citas. Vai nav tā, ka nemitīgi cenšamies radīt kaut ko jaunu, ieguldām līdzekļus, tik daudz runājam par darbiem Latvijas simtgadei, bet kultūras vērtības un mantojums, ko radījušas vairākas iepriekšējās paaudzes, paliek vien projektam «Zudusī Latvija»?