Attēlam ir ilustratīva nozīme

Vai datu regulas aizsegā kļūstam neredzami?

Ne reizi vien dzirdēti izteikumi par to, ka – ja neesi sociālajos tīklos, tevis nav. Iespējams, tāpēc tai pašā feisbukā ne viens vien tālāk nodod ne vien muļķīgas un reizēm pat nepatiesas, bet arī senas un neaktuālas ziņas. Tā sakot, lai tikai vairāk reižu šī ziņa saņemtu citu lasītāju “patīk” un lai tikai iespējami biežāk cilvēks apliecinātu savu klātbūtni globālajā tīmeklī. Varbūt iepriekš minētais piemērs bija nedaudz pārspīlēts, bet – ja vaicātu, kā lai zinām, ka mēs tiešām esam ievēroti, ka esam zināmi, ka vispār eksistējam?! Kā lai iezīmējam savu vietu pagastā, pilsētā, novadā, valstī tā, lai mūsu pamana? Kā lai atstājam savus nospiedumus tā, lai mūs atcerētos arī tad, kad mūsu vairs nebūs? Par to visu aizdomāties lika pirmdienas rīta ziņa Latvijas radio, kur Alūksnes kolēģi stāstīja: ja esi viens un bez bērniem, var gadīties, ka tevi apglabās plastmasas maisā kā nevienam nevajadzīgu un lieku, jo par spīti daudzajām datu sistēmām un reģistriem, kuros tiekam ierakstīti, izrādās, ka nekas par cilvēku nav zināms – arī tas, ka viņam ir radi, turpat netālu, kaimiņu novadā…

Klausoties šo ziņu, šķita, ka stulbums sasniedzis augstāko pakāpi, diemžēl šoreiz nebija iespēju dzirdēto tikpat ātri aizmirst, mierinot sevi, ka pie vainas ir kādi citi tur, tālajā pasaulē, kur nav tādu tradīciju, kā pie mums, un kur vispār valda haoss. Diemžēl arī mūsu laikrakstā esam rakstījuši par gadījumiem, kad cilvēks – lai arī viņam bijuši draugi un darba kolēģi – ir ticis apglabāts “viens kā suns” un bez jelkādas saziņas ar šiem cilvēkiem – tā klusītiņām, it kā paslepšus, lai gan, aprunājoties ar kaimiņiem vai ielūkojoties mobilajā tālrunī, kā tas bijis Alūksnes gadījumā, itin labi būtu varējuši noskaidrot, kur ir draugi un kur – radi. Tāpēc jautājums – kurā brīdī atbildīgajiem – ja policiju un sociālo dienestu par tādiem var uzskatīt – cilvēks ir kļuvis tik nesvarīgs?! Un vai patiesībā šī vienaldzība neskar arī daudzus no tiek, kas ir sveiki un veseli?! Jo datu sistēmas un reģistri, kuros esam ierakstīti, patiesībā neko daudz par mums nepasaka, lai arī vai ik uz soļa liek uzrādīt pasi un tad kaut minūtēm ilgi raksta un raksta, un iegrāmato, tikai – kurš to visu izmanto?! Vai, pareizāk, – kurš drīkst izmantot un noskaidrot – ir cilvēkam radu vai nav?! Nupat kāds vīrs teica, ka, piemēram,  datu regula liedz uzzināt par cilvēkiem, kam biedrība varētu sniegt palīdzību un vēl tā liedz runāt šo slimo cilvēku vārdā. Mēs zinām, ka bez dokumenta mamma nevar aizvest bērnu pie ārsta, ka bez tuvinieka nevar aizvest  nepilngadīgo uz uzņemšanas nodaļu, lai gan viņš pakritis uz ielas, par ģimenes locekli pat nevaram interesēties iestādēs un arī ar zāļu saņemšanu varētu būt problēmas… Droši vien vēl ir daudz citu gadījumus, kuros mēs neko nevaram izdarīt, bet – ko mēs varam? Un kurš var? Kura redzeslokā tad būs tas vienkāršais, parastais cilvēks, kurš nav “kontingents” vai riska grupa?

Starp citu, Datu regulas pārspīlējumu izskaušana ir arī viens no šī sasaukuma Eiropas parlamenta izvirzītajiem uzdevumiem…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.