Tukuma vīziju meklējot

Tukumā šajā nedēļas nogalē bija paredzēta lielā svētku svinēšana, taču vīrusa dēļ lielas pulcēšanās ir liegtas, tāpēc pilsētas svētku 25. gadadiena tiks aizvadīta salīdzinoši klusāk un mierīgāk, un – visas vasaras garumā.

Taču gadskaitlis vienlaikus ar svētku sajūtu, kas neizbēgami atnāks arī mazākos sarīkojumos, vedina aizdomāties, kāds Tukums bijis 1995. gadā un kāds tas ir šodien, tātad – kas šais 25 gados ir mainījies vai, pareizāk, kā paši esam mainījuši savas pilsētas seju? Droši, ja sākam ar centru, nebūs daudz ar ko lepoties, jo Brīvības laukums nu jau krietni nobružātā veidolā gandrīz nemainīgi ir bijis skatāms visus šos 25 gadus. Ir bijuši projekti, koncepcijas, kas vēl un vēlreiz pārstrādātas, bet vienmēr bijuši aizbildinājumi, kāpēc šim pilsētas tēlam būtiskajam projektam tā arī neķerties klāt. Lielas naudas ieguldītas netiek, un arī par mazām lietām nedomā… Izņēmums ir fotorāmītis un katru gadu skaistās puķu dobes. Tās ir kā čaklu rokdarbnieču filigrāni darbi, ar kuriem piesegt gadu gadiem neremontētas istabas sienas.

No otras puses – zinot daudzos iebildumus tai 2013. gada Brīvības laukuma pārbūves vīzijai, kas domē arvien tiek papildināta un, visdrīzāk, ir jau novecojusi, varbūt der padomāt par kaut ko citu. Varbūt, apvienojot tukumnieku jau izteiktās vēlmes un idejas, der aicināt talkā augstskolu jauniešus, lai viņi ar svaigu skatu nākot, savos darbus apspēlēt mūsu Brīvības laukuma ideju?…

Tikpat sens kā Brīvības laukums ir arī kultūras nama stāsts. Jau nezin cik reižu projektam dažādi politiskie spēki ir solījuši tūlītēju virzību, pat lēmums par to pirms diviem gadiem tika pieņemts un nauda budžetā paredzēta, bet.., jau atkal… Te naudas par maz, te vīzija nepareizā, te dokumentu nepietiek… Diemžēl laiks skrien nežēlīgi ātri un šādu vilcināšanos nepiedod. Tā bērni izaug, cerot uz bērnudārzu, jaunie mūziķi mācās, cerot uz jaunu skolu un nodarbības gaidot bijušās pareizticīgi baznīcas sveču darbnīcas šaurajos gaiteņos… Vienai daļai noteikt sanāks atnākt uz šo skolu, cerot, ka reiz būs jaunas telpas, un pēc septiņiem gadiem to pabeigt, cerot, ka viņu bērni gan varēs mācīties ērtākos apstākļos… Protams, protams, tikai badā var tapt par dzejnieku vai rakstnieku un izmisumā – par mūziķi, – šim, protams, Latvijas kultūras vēsturē varēs atrast ne vienu vien apstiprinājumu, bet pagājušajā gadsimta sākumā vienlīdz trūcīgi klājās rakstniekam vai māksliniekam Tukumā, Rīgā un Saldū, ko nevar teikt par šiem laikiem, kad veiklākas pašvaldības iemanās izdarīt tā, lai labi visiem – lai ir gan saimnieciskie darbi paveikti, gan arī gara gaismai atdots gods. Un to arī savai pilsētai arī šajos svētkos vēlam!

 

 

Komentāri

  1. To vīziju vajadzētu sākt ar tiem trim graustiem centrā .Neskatoties, ka šie grausti privātīpašums, tad tomēr arī viņiem ir jāmeklē risinājumi, lai tos sakoptu, atjaunotu, ja paši nevar meklējiet sponsorus, jo drīz jau apmetums kritīs gājējiem uz galvas. Uzskatu, ka pašvaldībai jāizstrādā noteikumi ar konkrētu uzdevumu sakopt savus īpašumus. Zinu, kad nebija zemes gabalam nopļauta zāle, meklēja pa visu pasauli, bet šeit kur tiešām ir pamats sodīt viss mierīgi.

  2. Domāju, ka ir laiks pajautāt deputātei Ritenei Agnesei no zemnieku savienības, par viņas īpašumiem-graustiem pislētas centrā ar aizsistiem logiem un pussabrukušām sienām! Laikam jau aptiekas par maz pelba, ja nav naudas par maskēšanas sietu vai žogu uzlikt ap savu “izpuvušo zobu zelta mutē” (deputātes Drečas teksts)

  3. Bet ex izpilddirektors Māris Rudovskis un Komunālās daļas vadītājs Ruģelis atjauno pilsētu uzbūvējot sev zelta pilis jūras un Lielupes krastā. Par domes aldziņu. 🙂

  4. Tukuma vīzija,oj tas laikam ir smags variants, domaju lidz nebus Tukuma kulturas veidotaju starpā jauni talantigi speki nekas te vairs nebus ilgi glabjams,un tā kā lidz velešanam un reformai tikai druscītis palicis,varam neceret ka Tukuma atdzimšana kadam intereses .
    Tik skumji bija aplūkojot Katrinas laukumā uzstādìtās itkā amatnieku vai suvenīru stikla būdeles,klausījos kā ieklīduši čehi pec to aplūkošanas secināja,ka laikam te dzivojošie neko nemakot darinat.

  5. Pilsētā krāsoja gājēju pārejas un dažviet bultas.
    Parodija par mūsdienīgu satiksmes organizēšanu. “Guļošajiem policistiem” pat nav tie kvadrāti uzmālēti, kas iztālēm liek šoferim saprast, ka jāpiebremzē. Par viduslīniju eksistenci vispār aizmirsuši. Tik trūcīgi gan prātā, gan naudā esam?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.