Kāda populāra anekdote māca: ja jums kaut kas neizdodas, nevajag tūdaļ sajusties vainīgiem un solīties laboties! Pasmaidiet, paraustiet plecus, noplātiet rokas un atbruņojošā sirsnībā, ar optimismu balsī sakiet: “Re, kā interesanti sanāca…”
Nupat pēdējie, kam ”interesanti sanāca”, ir KNAB (Zobgaļi jau steidz bilst, ka, ”oligarhu lietu” izbeidzot, nekas briesmīgs taču neesot noticis: pietiks, ja mainīsim šīs abreviatūras atšifrējumu – lai tad nu mums turpmāk ir Korupcijas Novērošanas un Atbalstīšanas Birojs! Skaidri un gaiši! Neslēpjoties un neizliekoties.) Jā, ar ”oligarhu lietu” nu sanācis gluži kā tajā latviešu tautas pasakā, kurā kalējs, savu nemākulību slēpjot, kala, kala un kala tik ilgi, kamēr beigās ”čiks” vien sanāca… Iespējams, ka KNABam tagad nāksies turēties pretī sabiedrības spiedienam. Iespējams, ka mūsu tiesiskuma un likumības sargātāji visā šajā jezgā turpmāk nemaz nepiedalīsies – kā suņi, kas, bailēs astes kājstarpē ierāvuši, centīsies distancēties: ja nu ”dižmoceklis” par visiem kreņķiem, par ”goda un cieņas” aizskaršanu, par atstādināšanu no amata kādā no starptautiskajām tiesām no savas valsts pietiesā miljonus?! Viss ir iespējams! Neba nu katra pasaules attīstītā un sakārtotā valsts spēj izprast jeb izstrēbt Latvijā savārīto putru, jo pie mums pat labu un kvalitatīvu likumu vietā nereti tiek liktas grupu intereses. Un grupu, saprotams, ir daudz. Un intereses – kā jau vissvarīgākās, allaž tiek bīdītas, lobētas, aizstāvētas ar zobiem un nagiem un visiem iespējamiem līdzekļiem. Un aizstāvētāju arī, protams, netrūkst! Pat visaugstākajos līmeņos un varas gaiteņos.
Kas atliek KNABam? Kautrīgi noliekt galvu un nodurt knābi, plātīt rokas un murmuļot: sak, re kā sanāca… Un jo vairāk mēs murmuļosim un bezspēcīgāk plātīsim rokas, jo vairāk un skaļāk gavilēs “dižmocekļi” un citi varoņi.
Jāteic, ka man, gluži tāpat kā vairumam ”vienkāršās tautas” nav un laikam nekad nebūs skaidrs: kāpēc visu ministriju kabineti pilni ar ”vērtīgiem speciālistiem”, kam noteikti pienākas ”lielākas algas nekā biznesā strādājošajiem”, ja rezultātā – te vienā, te citā vietā beigās čiks vien sanāk?! Un atbildīgo nav! Ne bezgalgudro juristu, ne superspeciālistu celtnieku vidū. Pat tad, kad Prezidenta pilī griesti iegāžas un lustra nokrīt, vainīgos atrast ir neiespējami, nemaz jau nerunājot par tik lielām nelaimēm, kāda bija «Maximas» traģēdija. Mani sāk mākt bažas: ja nu arī šajā gadījumā tiek nolemts, ka ”tā sanāca”? Sak, piedodiet, latviešu tauta, – Latvijas valstij ”tā sanāca”, un tā sanāk joprojām – te vienā, te citā laikā un vietā… Cik ilgi vēl?!