Kaut kur tepat, mūsu pašu Kurzemē, kāds 72 gadus vecs vīrs, lasot ābolus, nokritis no trīs metrus augstām trepēm un guvis vairākas smagas traumas. Latgalē 61 gadu vecs vīrietis, veicot remontdarbus savas mājas šķūnī, nokritis no piecus metrus augstām trepēm, lauzis atslēgas kaulu un vairākas ribas… Vienā dienā – 1034 izsaukumi, no kuriem 166 saistīti ar dažāda veida traumām – šāda ir Valsts Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta trešdienas, 21. septembra, statistika. Un kurš gan ņemsies apšaubīt, ka kādā citā dienā, citos Latvijas reģionos – gan pilsētās, gan laukos var notikt (un notiek!) tādas pašas ķibeles, neveiksmes, nelaimes gadījumi, traģēdijas, utt.
Šādiem nepatīkamiem atgadījumiem pievēršoties, par atslēgas vārdiem neviļus kļuva sirmgalvji, vientuļie un vecie cilvēki. Protams, ne jau tāpēc, ka ar jaunajiem nekas nevarētu notikt un nenotiktu. (Mēs visi būtu laimīgi un pateiktos Dievam, ja traumatisms jaunos – kā sabiedrības mobilāko daļu – neskartu vēl vairāk un sāpīgāk…) Un tomēr – šoreiz par vecajiem. Par mazkustīgākajiem, neveiklākajiem. Par tiem, kam pašiem šķiet, ka viņi vēl joprojām visu (vai gandrīz visu) var. Un arī par tiem, kam tuvumā nav neviena cita, kas aizlāpa caurumu jumtā pirms rudens lietavām; novāc vasarā dāsni augušos ābolus, kāpostus un citus dārzu labumus; gadalaiku maiņas periodā nomazgā pa vasaru noputējušos logus daudzstāvenē un nomaina saulē sadzeltējušos aizkarus; salabo izļodzījušos žogu un nostiprina ilgi kalpojušos vārtiņus, pirms sals un sniegs nāk ar saviem sarežģījumiem to atvēršanā un aizvēršanā…
Par to, ka šīs daudziem veciem un vientuļiem cilvēkiem nav mazsvarīgas lietas, lika aizdomāties saruna ar kādu visai cienījama gadagājuma kundzi: arī viņai, lūk, logi jāmazgā un aizkari jānomaina pret tīriem un spodriem, taču… esot bail! Bail, ka kājas samisēsies, ka var nokrist no ķeblīša un lauzt kādu locekli. Pat saišu sastiepumi vecumgalā esot visai sāpīgi un dzīstot lēni… Bērni un mazbērni? Vieni – ārzemēs, pārējiem – savas iešanas, skriešanas un darīšanas. Kā nu viņa tā uzplīšoties… Ja paši iedomātos uzjautāt – tad nu gan… Tad viņa būtu diktan priecīga un patiesi laimīga! Pankūkas saceptu un ar šīgada zaptēm sacienātu.
Klausījos un domāju: kur problēma?! Es, ja man vajadzētu… Paga, paga! Zinu taču, ka neviens neatteiktu, un tomēr – visiem ir darbs un savas rūpes, bērni un mazbērni. Jāatrod laiks arī pašiem sev… Bet varbūt tomēr – saņemties vienam “pankūku vakaram” radu pulciņā?