Attēlam ir ilustratīva nozīme

Par mīksto mājsēdi un uztveres īpatnībām

Pirms kāda laika gadījās paniekoties ar virtuālu testu par to, kā tad nu es rīkotos, ja valstī pēkšņi būtu iestājusies krīze. Varu lepni sev uzsist uz pleciņa, jo savācu teju visus iespējamos punktus. Taču tajā pašā laikā saprotu, ka pārlieku pašpārliecināta tāpat nevaru būt, jo dzīve taču galu galā nepiespēlē atbilžu variantus, kur viens no tiem – ar garantiju – īstais. Vēl jau arī jāņem vērā, ka tie, kas liela mēroga krīzes tā nemaz īsti nav piedzīvojuši, nekad nevar zināt, cik šādām situācijām patiesībā psiholoģiski ir gatavi. Varbūt tiešām zini, ko un kā, piemēram, kara gadījumā jāieliek ārkārtas somā vispirms, taču paaugstināta stresa gadījumā var gadīties, ka pamet mājas, par somu pat neiedomājoties… Tādēļ, pildot līdzīgus testus vai, piemēram, civilās aizsardzības kursu klausoties, allaž pie sevis nodomāju, ka, protams, ir labi zināt, bet labāk tomēr…tā arī neuzzināt, kā būtu, ja būtu…

Nav, protams, šobrīd Latvijā vēl tāda mēroga krīzes, lai ķertos pie ārkārtas somas. Un, šķiet, ka arī izsludinātā cietā mājsēde patiesībā arī tāda diezgan mīksta pagadījusies. Nakts dzīve, kultūra varbūt uz laiku tiešām pavisam apklusināta, bet, būsim godīgi, kuram ikdienas režīmā strādājošajam tas ir tas visaktuālākais? Mēs, sasniedzot Eiropas un pat pasaules augstākos Covid-19 saslimstības rādītājus, ne brīdi neesam izbaudījuši ko līdzīgu, kā, piemēram, cilvēki Itālijā vai Spānijā, kur krīzes brīdī vairāku mēnešu garumā viņi nevarēja iziet no savām dzīves vietām ne dienā, ne naktī! Tādēļ, lai piedod tie, kas ar putām uz lūpām turpina apgalvot, ka, redz, tikai Latvijā tāds “murgs“ jeb ierobežojumi esot iespējami, bet tas jau mazliet velk uz diagnozi (Covid-19 izslimošanas sekas?) vai  vismaz smagām jo smagām uztveres īpatnībām! Tas pats, starp citu, man secināms par tiem atsevišķajiem aizjūras tautiešiem, kas slavē, cik tomēr labi ir viņu mītnes zemē, bet slikti – Latvijā, piemirstot piebilst, ka viņu nosacītā ikdienas brīvība iespējama tikai un vienīgi pateicoties konkrētās valsts apzinīgajiem pilsoņiem, kurus nav jālūdzas saņemt bezmaksas vakcīnas vai ievērot elementārus epidemioloģiskās drošības pasākumus! Taisnības labad gan jāsaka, ka vismaz manā nosacītāja burbulī tādu cilvēku nav, un lielākoties visi ir tiešām izbrīnīti par to ārkārtējo viļņošanos sabiedrībā, kāda tā šobrīd ir pie mums, Latvijā.

Pasmeļoties vēl dziļāk tajā maldu jūrā, kas turpina pārpludināt informatīvo telpu, ir vēl kāds jautājums, kas mani personīgi allaž ir mulsinājis. Tas – par it kā “nopirktajiem masu medijiem”. Savā laikā vai, drīzāk, vēl pavisam nesen arī mūsu laikraksts to izbaudījis pilnībā, jo bija ļaudis, kas, snaikstoties pēc vietēja mēroga politiskas varas, uzskatīja, ka vienīgais ceļš, lai pie tās tiktu vai arī varu saglabātu, ir mēģināt diskreditēt mūsu – žurnālistu – darbu, jo tieši mūsu darbs paredz, ka jāpreparē šo politiķu darbības un bezdarbības. Pārmetumi bija komiski absurdi – tika zīmētas ainiņas, kur kāds uz redakciju regulāri piestaigātu ar koferīti, kas piebāzts ar naudu… Paironizējot jājautā, vai tad tiešām mēs būtu bijuši tik stulbi un tik atklāti no politiķiem naudu iekasētu?! Bet, ja nopietni, gan jau bija arī šiem muļķību ražotājiem cienītāju pulciņš, kas pat tik baltiem diegiem šūtiem meliem tomēr noticēja, vai vismaz – piebalsoja  (konkrētiem politiķiem gan tas daudz nelīdzēja…).

Kas jo īpaši bīstami šādā musināšanā pret masu medijiem – sabiedrība kļūst daudz, daudz neaizsargātāka. Ne velti manis pieminētajā testā viens no pirmajiem jautājumiem ir par to, kur krīzes gadījumā meklēt informāciju. Tie, pirmkārt, būs sabiedriskie mediju un neatkarīgie mediji kopumā, nevis kādas margināļu grupas sociālajos tīklos vai apšaubāmās mājas lapās. Bet, ja cilvēks no sirds tic, ka mediji viņam melo (precīzāk gan būtu teikt, neglauda pa spalvai viņa personiskajai pārliecībai), kur garantija, ka kritiskā situācijā kritiski nepieciešamo informāciju un palīdzību viņš vispār saņems? Vai tā nav tāda lēna un tādēļ vēl jo sāpīgāka zāģēšana pašiem sev kājā?

Tpfu, tpfu, tpfu, protams, spļauju pār plecu, ar cerību, ka tāda diena nepienāks un mani apokaliptiskie redzējumi (kas reizēm uzmācas) –  nepiepildīsies! Un tomēr arī šajā krīzē, kas it kā nav vēl tāda, kad civilās aizsardzības mācībās apgūto atmiņā jāatsvaidzina, spēlēties ar dezinformāciju ir ārkārtīgi bīstami.

***

Jāpiebilst, ka šī ir UNESCO Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļa, kuras laikā Latvijā īpaša uzmanība tiks pievērsta dezinformācijai jeb “infodēmijai”. Citu starpā tās laikā katram ir iespēja izspēlēt virtuālu, Kembridžā izstrādātu spēli un pārliecināties, cik vienkārši vai sarežģīti nokļūt melu valgos.

(Skatīt Valsts kancelejas mājas lapā.)

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.