Attēlam ir ilustratīva nozīme

Par Latvijas mežu ir atbildīgs katrs no mums!

Mums aizvien ir jābūt modriem. Šķiet, nav pagājuši pat trīs gadi, kopš sabiedrības spiediena ietekmē tika noraidīti Zemkopības ministrijā mežrūpnieku spiediena rezultātā tapušie normatīvo aktu grozījumi, kas paredzēja samazināt koku, kurus drīkst cirst, vidējo diametru. Turklāt šajos grozījumos bija paredzēts izsniegt atļaujas kailcirtēm piejūras mežos!…Un nu atkal Zemkopības ministrija  rosina jaunas izmaiņas, kurās gan vairs netiek runāts par kailcirtēm piejūrā, toties ir paredzēts gan koku ciršanas atļautā vidējā diametra samazinājums, gan arī plānota jaunāku koku ciršana,

Argumenti šādām izmaiņām tiek minēti visdažādākie, sākot ar to, ka grozījumi attiecināmi tikai uz privātajiem mežiem, ka jauniestādītie meži būšot kvalitatīvāki, augšot griezdamies un vairāk piesaistīšot ogļskābo gāzi un tādējādi mūs vairāk apgādāšot ar skābekli utt., utjpr. Savukārt vairumu no šiem argumentiem noraida vides pētnieki un arī ar mežu nociršanā neieinteresētais iedzīvotāju vairākums.

Sekojot līdzi šai diskusijai, pamanāms, ka samērā lielu meža platību  īpašniekiem ir visai grūti saprast to, kas notiek mežā, īpaši, ja viņš, piemēram, ir jurists vai citas profesijas pārstāvis un viņam trūkst mežsaimnieka, biologa, ekologa izglītības, izglītības, kas liek vērtēt procesus dabā kopumā. Izskatās, ka daļai normatīvo aktu izmaiņu rosinātāju patiešām ir grūti izprast procesus, kas notiek mežā, jo mežs tiek pielīdzināts tīrumam, kur ik pavasari iesēj un rudenī novāc. (Bet arī lauksaimniecībā, lai iegūtu labu ražu, lai saņemtu atbalsta maksājumu, ir jābūt profesionālim, ir jābūt atbilstošai izglītībai). Iespējams, pie vainas nav tikai izpratnes trūkums, bet arī aizvien lielākas peļņas kāre? Nu kā viens cilvēks var neredzēt to, kas patiesībā notiek mūsu mežos?!

Tepat, braucot no Milzkalnes uz Cērksti, mežu kā bagātas ekosistēmas paraugu, tādu, kā esam paraduši redzēt šeit, Latvijā, jau tikpat kā vairs nav. Ir izcirtumi, mazas jaunaudzītes, ir harvesteru izdangātas dūkstis. Tas tāpēc, ka mežs neaug ātri. Pabraucot pa jaunuzbūvētajiem ceļiem mežā, redzam harvesteru noskūtos kalnus un ielejas. Braucot pa Milzkalne -Apšuciema ceļu pirms pāris gadiem, biju lieciniece, kā maija beigās, kad ligzdo lielāka daļa putnu, mežistrāde ritēja pilnā sparā. Varēja tikai ar skumjām secināt, ka milzumdaudz putnu tovakar zaudēja savas ligzdas un mazuļus. Pabraucu, pa šo meža ceļu uz mežistradatāju pusi, apdomājos un pie brīdinošā uzraksta bezspēka dusmās griezu mašīnu atpakaļ…  Agrāk Milzkalnes ciema iedzīvotāji vakaros mežā dzirdēja pūces saucienus. Nu jau vairākus gadus pūce nav dzirdēta. Tika solīts, ka pie ciematiem mežus necirtīs. Bet Milzkalnē  aiz dīķa nocirta lielu cirsmu, togad knapi nosargājam kokus Milzkalnes arheoloģiskā pieminekļa – Baznīckalna tuvumā. Bet pēc gada vai diviem tuvu ciematam, kur bija iedzīvotāju iecienīta pastaigu vieta, arī sēņu vieta, ziemā cirsma tomēr uzradās. Jau toreiz bija zināms, ka caur mežu pārcels elektrolīniju, kas prasīs atkal kādas konkrētas platības izciršanu. Kāpēc tad turpat blakus vajadzēja iepriekšējā gadā cirst?  Nu starp cirsmu un elektrolīniju palika šaura neizcirsta koku audze, kas neizcieta pagājušās vasaras vētru, un nu mežs ir palicis spurgalains kā vecāsmātes seģene. Un tas ir stāsts par vienu konkrētu vietu, bet, vai tad braucot pa Vidzemes šoseju, redzam ko citu? Braucot uz Gulbeni, uz Valku, caur Vāni uz Kuldīgu – tas pats…. Viena cirsma seko otrai.  Patiešām ir iespaids, ka vairs nav, ko cirst, bet gribas vēl, un vēl, un vēl… Un tāpēc jāsamazina izcērtamo koku diametrs. Iespējams, tā ir stipri vienkāršota atziņa, bet neko citu domāt par šo nevaru. Par to, kāda izskatīsies Latvijas ainava, vai mazbērniem būs ko parādīt kārtīgu lielu egli, priedi vai bērzu, vai Latvijā būs putni, kas savas ligzdas taisa dobumos, vai saglabās vēl citas dzīvotnes augiem un dzīvai radībai, šķiet, par to domāts netiek. Izskatās, ka notiek ātras peļņas gūšana un – tūlīt un tagad,  uz nākamo paaudžu rēķina!

Jāatzīst, ka tik daudz cirsmu vienu aiz otras, braukājot pa Latvijas ceļiem, nekad savā mūžā neesmu redzējusi. Un ne jau man vienai ir tādas mulsinošas  pārdomas un sajūtas, līdzīgi domā un līdzīgi stāsti un pieredze ir daudziem maniem draugiem, kaimiņiem, paziņām. Citi tikai noplāta rokas un saka, ka valdība izlēmusi un tur jau neko nevarot darīt.  Domāju, ka var gan! Vienreiz  jau izdevās nosargāt. Tas jādara atkal.

Tāpēc arī Latvijas inteliģence ir vērsusies ar vēstuli pie Valsts prezidenta Egila Levita, Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa  ar aicinājumu pasaudzēt Latvijas mežus un grozījumus normatīvajos aktos nepieņemt. Vēstuli parakstījušas daudzas sabiedrībā pazīstamas personības: Inese Zandere,  Ieva Akurātere, Ēriks Ešenvalds, Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Dainis Īvāns, Elita Mīlgrāve, Guna Zariņa, Pēteris Apinis, Pēteris Vasks, Vestards  Šimkus, Elīna Šimkus un vēl citi.  Lai liegtu kādu laiku kailcirtes, ir savāktas vairāk nekā 10 000 parakstu. Vēl joprojām mēs katrs varam parakstīties portālā «Mana Balss», lai sekmētu meža, ainavas  un dabas vērtību saglabāšanu saviem bērniem un mazbērniem.

Komentāri

  1. Meži ir tie kas dod mums vairāk svaigu gaisu elpot,kad beidzot valdība un Latvijas Saeima sāks domāt par ražošanu,bet Tukums ir palicis par lielveikalu pilsētu un atveroties LIDL veikalam blakus esošais Rimi Mini aizies pa burbuli.

  2. Jūs braucat tikai pa šosejām, mežus skatīties? Varbūt tad arī rodas iespaids, ka mežu nav, visu izcērt. Izbrauciet vai drīzāk izejat cauri ar kājām caur kādu meža masīvu, varbūt Jūsu domas mainīsies. Ne jau visiem meža īpašumiem var piekļūt ar mašīnu. Valstī vairăk nekā pusi teritorijas klāj meži un mežu zemes. Un atgādināšu, ka Tukums atrodas uz Zemgales robežas un Zemgale ir visā Latvijā pazīstama ar lauksiamniecības zemēm, tāpēc šķietami, ka mežu te ir maz.
    Par ciršanas caurmēru runājot. Skandināvijas valstis ir mežu lielvalstis, labus meža apsaimniekošanas paņēmienus mācamies no viņiem. Viņiem jau sen kā šādu ierobežojošo noteikumu nav, arī Somija un Igaunija tādu praksi piekopj. Un ko jūs iegūsiet atstājot mežus, tos necērtot nemaz? Koki satrupēs un sagāzīsies sēņotājiem uz galvām un tad atkal bļaus, ka meža nozares pārstāvji ir vainīgi. Dažkārt pat likumā noteikto ciršanas vecumu sagaidot ir kā ir, var iemesties trupe – Facebook nesen bija ielikas bildes no tikko nocirstas apšu audzes. Audzei 41 gads, ciršanas vecums sasniegts, bet serdē jau iemetusies trupe. Tā notiek tāpēc, ka likumdošana nebalstās uz zinātniskiem pētījumiem, bet gan muļķiem, kas neko nesaprot no nozares.
    Par piejūras mežiem ja rakstat, tad rakstat visu kā ir, nevis bļaujat. Kailcirtes atļaujas prasa nevis pie pašas jūras, tur neviens mežinieks neko cirst negrib, runa iet par teritoriju, kas atrodas vairāku kilometru attālumā. Zinat kāpēc vispār grib iegūt šīs atļaujas? Jo kailcirtes ir aizliegtas priežu audzēs, tur atļautas ir izlases cirtes līdz 0.2 ha platībā. Jūs zinat, kas notiek, kad priedi -saulmīļu sugu – izcērt izlases cirtēs? To teritoriju ar priedi vairs atjaunot nevar. Ne dabiski, ne mākslīgi. Priedes tur varbūt iesējas vai tiek iestādītas, tās panīkuļo pāris gadus vai pat 10 gadus, reti pārsniedzot 1 m augstumu un tad tās nobeidzas pavisam. Vietā, labākajā gadījumā, saaugs bērzi, bet visbiežāk – krūkļi, kārkli un citi krūmi.

    Lūdzu, nerakstiet rakstus par tēmu, kurā Jūs vispār neorientējaties. Un ja to darat, vispirms aprunājaties ar cilvēkiem kas kaut ko no tā visa jēdz.

    1. Starp citu, Jūs runājat par mežu saglabāšanu bērniem un mazbērniem. A kā Jūs domăjat, kādi tie meži būs pēc 100 gadiem, ja viņus neaiztiks nemaz? Viss būs satrupējis, sagāzies un vietā augs krūmi, varbūt bērzi. Bet tās jaunaudzes, kas Jums tik ļoti nepatīk, pēc 100 gadiem, citām sugām varbūt pēc 40-50 gadiem, būs jau pieaugušas, veselīgas audzes un tās varēs priecēt Jūsu bērnus un mazbērnus. 🙂

      1. Ja jau viss būtu tik briesmīgi, kā suppper-trupper speciālisti no mežcirtēju faķa te zīmējas, tad kā skaidrosi Belovežas gāršas eksistenci? Tur būtu jābūt krūmu krūmiem, ja tavi murgi būtu kaut nedaudz taisnība! Mežcirtējs ir meža izsaimniekotājs un no dabas viņam sajēga kā cūkai no Saules! Vienīgā rieva atbild par jauna X5 pirkšanu …

    2. Gāju meklēt to “meža masīvu” ….nu nav, ja neskaita «ĶNP» teritoriju. Un – nē – nekas mežam nenotiek, ja viņu nenocirtīs, vismaz no dabas viedokļa. Bet gribās jau gribās to piķi raust tagad un tūlīt!?

  3. Dzīvoju pie Cērkstes. Pēdējos gados intensīvi visrinķī izcērt mežus, pārsvarā valsts. Ja redzi, ka sāk būvēt ceļu, zini, pēc brīža meža nebūs. Tie, kas klāsta par procentuālo meža daudzumu, nedaudz blefo, jā, meža zemes daudz, bet tur nav lielu koku, tie ir izcirtumi un jaunaudzes. plus krūmāji. Exeļa tabula to iztur, cilvēka acs nē.
    Cik atceros, šīs lielās izciršanas mērķis bija valsts parāda atdošana, ko ieviesa Dombrovskis. LVM neizvēlās daudzumu, ko izzāģēt, to šiem uzdod ministrija. Cik ilgi tas turpināsies? Un nevajag salīdzināt ar Skandināviju, tur pavisam cita situācija.

    1. Pilnīgi pareizi! Nākošā problēma (visai nopietna) – LVM ierīko ceļu un novad grāvju sistēmu, kas faktiski atņem ūdens resursu upēm, strautiem, finālā dzeramā ūdens akām.

    2. Ministrija pilnīgi neko LVM neuzliek, pat nav spējīga pīkstēt. Ministrija izpilda LVM valdes un padomes locekļu pasūtījumu. Padomes un valdes locekļi savukārt atrodas dažādu LVM kabatas organizāciju valdēs – privāto meža īpašnieku, utml.

  4. Lasot šādus rakstus, kur tiek norādīts, ka Autore daudz ko nezina, rodas jautājums: vai tagad lepoties ar zināšanām vai to trūkumu? Pie tam, kas nav pieņemami, Autore uzsver to, ka Viņa brauc un kaut ko neredz! Es to saistu ar ļoti savtīgu, jau dainās pieminētu īpatnību: ja nav man, lai nav nevienam! Īpatnēji, ka pirms laika neviens neauroja, ka Valdībai jālemj un jāatrod nauda meža iegādei, ko zviedri te pārdeva zviedriem! Bet vietējiem privātajiem mežu īpašniekiem uzklupt gatavi daudzi, kas sevi par “patriotiem” dēvē! Kauns!

    1. Tā saucamie “vietējie meža īpašnieki” neko (!) no cērtamā nav iestādījuši! Tātad viņi (tāpat kā svešzemnieki) ir uzskatāmi par parazītiem, liekēžiem, izsaimniekotājiem un viņu vēlmes būtībā nav ņemamas vērā! Punkts.

  5. Cik daudz raksta autorei ir saprašanas no meža, ja neskaita braukšanu tam garām un varbūt sēņu lasīšanu? Kāpēc cilvēki, kas ne sū*a nesaprot, māca tos, kas nodarbojas ar to diendienā? Es mediķis neesmu, neko no tā nesaprotu, bet neeju mācīt ķirurgu kā aklo zarnu pareizi izgriezt. Viedoklis cilvēkam jau var būt, tas pat ir labi, bet nevajag mācīt tos, kas ir gadiem ieguldījuši darbu savā nozarē, kas veic pētījumus utt. Un šādi rakstus veidot, kas nav pamatoti uz faktiem, bet gan izjūtām – vajadzētu aizliegt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.