Par kultūru, par valsti

Gluži kā auksta duša, turklāt ziemas laikā pārsteidza kādas lasītājas pārmetumi. Redz, mēs pat publiski esot lepojušies ar to, ka redakcijas kolektīvs, tātad – arī laikraksts atbalsta kultūru, bet realitāte esot gluži pretēja – ne nu atbalstām, nekā! Un tūdaļ sekoja tālāko pārmetumu gūzma: ”Paskatieties, vai katrā avīzē tiek slavināti sportistu panākumi, katrs vissīkākais panākums – vai tas ir bērnu, vai senioru sportā – tiek atzīmēts, drīz jau ikviens lasītājs no galvas pazīs vārdā un vaigā visus, kas sportam tuvumā stāvējuši. Regulāri vārdā tiek nosaukti pat bērnu komandu dalībnieki! Tai pat laikā rakstos par pašdarbnieku pasākumiem un panākumiem – nekā tamlīdzīga, pat reiz, kad korim bija pusgadsimta jubileja, dziedātāji vārdā nosaukti netika!…” Sākotnēji, visu to uzklausot, jutāmies teju vai nepatiesi nomelnoti, arī fiziski saskaitot apjomu, ko veltām dažādu kultūras pasākumu aprakstiem, reportāžām, intervijām, apskatiem un arī reklāmām, iznāca viens pret trīs par sliktu sporta aktivitātēm. Turklāt – kā nu būtu, ja sāktu katru koristu, katru dejotāju uzskaitīt!? Kas notiktu, ja atklātos, ka, piemēram, teju katrā korī ir savs izpalīgu pulciņš vai, kas vēl ļaunāk, ja kādu nozīmīgu kolektīva dalībnieku no mums neatkarīgu iemeslu dēļ vispār nenosauktu?!

Bet, mazliet apdomājoties un vērtējot plašāk, nācās secināt, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar mūsu kopējo vērtību mēru… Nu kaut vai tāpēc, ka vispār atļaujamies un mēģinām kultūru un sportu salīdzināt. Turklāt ne tikai sarunu un tradīciju līmenī (tradīcijas pēc uzskatām, ka sportista panākuma balva ir viņa vārda publiskošana, bet kultūras panākums ir vērtība pati par sevi), bet arī vietējās varas attieksmē. Tā jau pirms vairākiem gadiem kādā pašvaldības deputātu diskusijā kā pamatojums tam, ka sportam jāatvēl vairāk līdzekļu nekā kultūrai, tika minēts tikai viens arguments – tas, kas sports ir masveidīgāks un pieejamāks. Un neatradās nevienas balss, kas atgādinātu: ”Mīļie, attopieties, sports arī Āfrikā ir sports, bet kultūra katrai nācijai, katrai tautai (pat kopienai savā ziņā) ir unikāla! Piederību savai valstij un tautai mēs varam veidot vienīgi ar kultūras starpniecību!” Jā, sportam ir ļoti liela nozīme veselas miesas uzturēšanā, arī gara stiprināšanā. (Kaut arī Senās Romas stoiķu teiciens «Veselā miesā vesels gars» ne vienmēr ir patiess…)

Jā, iespējams, taisnība ir tiem rēķinātājiem, kas uzskata, ka ”augstā” māksla, literatūra, mūzika, interesē labi ja 6 līdz 12% populācijas (te gan būtu vieta arī sarunai par izglītību, jo interesē vispirms tas, ko pazīstam), taču jāatceras, ka tieši šī elite un tās radītais uztur nācijas garu un pašapziņu. Tieši tās dēļ un arī, pateicoties tai, mums arī ir sava – Latvijas – valsts.

 

Komentāri

  1. Es, protams, nezinu, kas ir sieviete ar pavērto muti attēlā, bet viedoklis par rakstu man ir. Katrs savas intereses uzskata par vienīgajām uzmanības vērtajām, līdz ar to arī tāda viedokļu atšķirība. Man neinteresē pašdarbnieku pseidokultūras izpausmes. Arī lokālā mēroga sportistu panākumi mani neinteresē. Lokālpatriotisms ir absolūti provinciāla parādība.

  2. Ir nu gan intelekts! Kāds rasisms, ja rakstīts tieši par to, ka sports ir absolūti kosmopolitisks pasākums, nekādas nacionālas un etniskas atšķirības, pilnīga vienlīdzība!?

  3. Cienījamā redakcija, ir pasaulsens teiciens: katram savs krekls tuvāks.
    Tieši tāpēc sportistiem vienmēr liksies , ka par sportu raksta par maz , bet par kultūru par daudz.
    Pat viena ”žanra” ietvaros nekad nebūs viens viedoklis- piemēram, klasiskās mūzikas piekritējam liksies , ka par daudz raksta par šlāgeristiem.
    Cik cilvēku ,tik dažādas gaumes un viedokļu.

    Savukārt tas gudrelis ,kurš noliek pašdarbniekus , lai pats iemācās vienu tautas dziesmu , uzzīmē mazu glezniņu, noskrien 5km vai izkaļ elementāru metālkalumu!

    1. Es gan tautasdziesmas māku, gan zīmēju, bet negaidu, ka par mani vietējā prese rakstīs kā par novada kultūras nesēju 🙂 Un nevienam arī šādi raksti neinteresē, ja nu vienīgi pašiem to dalībniekiem

      1. Nu tad tu arī neesi etnosa daļa, jo tev nepiemīt cilvēku sabiedrībai raksturīgā tieksme identificēties ar kopienu, kurai piederi. Normāli. tagad jau tāds pofigistu laiks. Visu un visus noliedzošu antisociālu pilsoņu un nepilsoņu mums netrūkst, jautājums, vai, tādiem savairojoties, tautai, nācijai, valstij un arī cilvēcei kā sadarboties spējīgai kopienai vispār ir nākotne?

        1. Jā, ne visiem piemīt raksturīga tieksme identificēties ar savas kāpņu telpas, mājas vai ielas dzērājiem un nedomājošiem un domāt negribošiem dzīvniekiem. Vieta, kur es piedzimu vai dzīvoju, nav manas identitātes būtiskākā daļa. Es neidentificēju sevi ar manas ielas, ciema vai novada varoņu izdarībām. Kaut vai tas būtu sports vai lījdejas. Un šo ļaužu panākumi Lamiņu pagasta mēroga sacensībās mani arī neinteresē.

          1. Jūs tā kā laikam sevi uzskatāt par augstas kultūras cilvēku, tātad īstenu inteliģentu. Bet, pēc definīcijas, viena no būtiskākajām inteliģences pazīmēm ir augstprātības un vīzdegunības trūkums.

  4. Pajautā kāpēc nobloķētas radio mikrofonu frekvences…! Var jau arī izdarīt pretējo nobloķet Virszemes Lattellecom TV – ELEMENTĀRI! Viens klišķis…………………………………….

  5. Būtu interesanti kādas rebes kārtoja ārzemju vakariņās mūsu LR Prezidents, Arābu šeihs un Šlesers ar dēlu:) Domāju NTZ izpirktu vienā rāvienā (domājams ka noslēdza labu darījumu)!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.