Par ko rakstīt grūti

Atzīšos, ir vairākas tēmas, par kurām ir grūti rakstīt pat it kā jau rūdītam un daudz pieredzējušam žurnālistiem. Ne tāpēc, ka dūšas vai informācijas trūktu, bet tāpēc, ka… Jā, visbiežāk tās ir bailes par mūsu stāstu varoņiem, par cilvēkiem, kas mums ir uzticējušies, kas runājuši skaidru un atklātu valodu. Arī par tiem, kas gribējuši ar savām raizēm un rūpēm padalīties, citiem par savām bažām pastāstīt. Un pēc tam ir dabūjuši trūkties, turklāt – ne pa jokam. Tāpēc nereti jādomā, kā būtu, ja rakstītu tā, kā ir…

Tā tas, piemēram, ir vienmēr, kad gribam ko uzrakstīt par mūsu visuzticīgākajiem, visatbildīgākajiem sadarbības partneriem – par mūsu pastniekiem. Tieši tāpēc ļoti uzmanīgi izvēlamies vārdus, skaitļus un secinājumus. Bet, kā izrādījās, arī tas neko nepalīdz, jo pat pēc tam, kad laikraksta pirmajā lappusē cildinājām mūsu jaukās pastniecītes Svetlanas Pisarevas darbu un sasniegumus (viņa atzīta par Kurzemes labāko pastnieci), daži darbinieki par to saņēma sodu – tika rāti un strostēti. Jo, redz, izrādās, Pasts ir īpaša, teju ”slēgtā tipa” iestāde, par kuras darbu bez īpašas atļaujas un saskaņojuma nedrīkst runāt neko! Tieši tāpēc ir ļoti žēl, ka vakar citu darbu dēļ nevarējām piedalīties Satiksmes ministrijas un Pasta sasniegumiem veltītā preses konferencē. Varbūt tad būtu izdevies izlauzties caur ministra un ierēdņu pašslavināšanās plūdiem, lai pavaicātu, kā tās nākas, ka, mūsuprāt, šīs sistēmas paši svarīgākie darbinieki – pastnieki – gadu gaitā ir kļuvuši gluži vai par beztiesīgiem vergiem? Kā šie cilvēki, kas strādā smagu, atbildīgu un laukos jo īpaši nozīmīgu darbu, par savu darbu nav pelnījuši pat iztikas minimuma vērtu algu? Kā tas nācies, ka Pasts, kas jau gadiem saņem dotāciju pasta piegādēm laukos, no tās ne graša neatvēl pastnieku darba uzlabošanai vai niecīgā atalgojuma celšanai? Tā vietā… Gribi strādāt par pastnieku laukos, atpērc Pasta auto! Bet vienalga daudzviet pastniekam nesanāk pat minimālā alga. Tas, izrādās, tāpēc, ka pēc kaut kādiem aprēķiniem, viņš nenostrādā pilnu slodzi vai nenostrādā ”jaunajiem normatīviem atbilstošu” teritoriju. Sēdējām, rēķinājām – ja darbs sākas vēlākais 5.30 un, pat ar riteni braucot, pat bez pusdienas pārtraukuma, beidzas 14.30, astoņas stundas sanāk kā likts! Taču vairāk kā 190 eiro uz rokas par šo darbu pastniekam nesanāk…

Komentāri

  1. Paldies, Ivonna, ka runā par pastu un pastniekiem. Es arī esmu pastniece, tāpēc neminu uzvārdu, jo es arī esmu parakstījusi dokumentu par informācijas neizpaušanu. Bet, kas mums sāp visvairāk šajā darbā, lai gan man viņs ļoti patīk, jo varu palīdzēt cilvēkiem, ir tas, ka mēs nobraukājam mūsu personīgās mašīnas par to saņemot smieklīgu amortizācijas naudu. Un Pasta priekšniecībai liekas, ka ta mums vēl izdara pakalpojumu. Un , nedod Dievs, ja ir nobraukta kāds lieks kilometrs un iztērēta lieka degviela, tas nekur nevar parādīties, lai gan zinām kā tērējas degviela, ja jāaptur mašīna ik pēc 10 metriem.
    Vēlreiz- paldies!
    p.s.tās tikai bija manas domas…….

  2. Latvijas Pasts tak ir valsts akciju sabiedrība, vai tad mēs nedrīkstam slavēt valsts, tātad arī mūsu, labākos darbiniekus.

    Ja jau Latvijas Pasts ir tik slepena organizācija ,tad visi zinām, kādas puspatiesības un izdomājumi rodas par slepenajiem kantoriem.

    Žēl ,ka lieliski darbinieki , tā vietā , lai saņemtu publiskas uzslavas ,no sava darba devēja saņem rājienus.

    1. Es strādāju novadā par pastnieku un saņemu attiecīgi 430eur pēc nodokļu nomaksas. Darbs kaulus nelauž un arī astoņas stundas darbā nav jāpavada.

  3. Anulēsim negodīgo Mūža balu – Čikāgas piecīšiem (sekss ir labs), pat Vīgners un R.Pauls nav saqņēmis balvu par mūž iegldījumu mūzikā!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

    1. Mēs trimdas latvieši arī tā domājām: Silauraups ASV strādāt negribēja toties mēs trimdas latvieši jūs visus padzīsim no savām mājām: ha ha ha un vēl Mūža balvas saņemsim: HA HA HA – pigu Jums ne ieguldījumu latvijā. Kam tās naudas ir tas tik rīko rautus – bet kam nav pakasa šo to:)

  4. Jā, skaidrs ir viens, ka desmit un vairāk gadu garumā pastā nekas nav mainījies. Spēkā vecās padomju laika normēšanas, kas nosaka, cik un kā maksāt pastniekiem, apkopējiem u.c. pasta darbiniekiem. Padomjlaikos normētājs stāvēja un skaitīja, cik klientus apkalpo, cik avīzes piegādā. Arī “noslēpumus” nedrīkstēja izpaust.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.