Par gaišiem cilvēkiem

Pēdējā laikā biežāk nācies parunāties ar pagastu cilvēkiem un pavērot, kāds ir viņu noskaņojums šeit un tagad. Kā viņi jūtas, tik ilgi stumdītās un asi kritizētās reģionālās reformas rezultātā, kas iesākta un turpina īstenoties pašā ekonomiskās krīzes epicentrā?

Pēdējā laikā biežāk nācies parunāties ar pagastu cilvēkiem un pavērot, kāds ir viņu noskaņojums šeit un tagad. Kā viņi jūtas, tik ilgi stumdītās un asi kritizētās reģionālās reformas rezultātā, kas iesākta un turpina īstenoties pašā ekonomiskās krīzes epicentrā?

Secinājums Nr. 1: cilvēki ir ļoti apmulsuši, it īpaši tur, kur viņiem vairs nav pašiem nekādas lemšanas. Un visvairāk par to, ka par svarīgāko un par to, kurš atlaists, kas atkal pagastam nogriezts, uzzina vien, saņemot ikrīta pastu. Pat svētku reizēs, kā stāsta kāda pagasta kultūras dzīves, vārda tiešākajā nozīmē, fanātiķe, cilvēku sejās rūpes nepazūd, un šķiet, ka viņi priecājas kā pēdējo reizi, izlādējot gan visu pozitīvo, gan negatīvo, kas šajā laikā sakrājies. Un vēl – ir būtiska atšķirība – vai dzīve rit daudz maz patstāvīgā pagastā vai "pievienotajā"! Kā izteicās, kāda dažādus laikus un varas piedzīvojusi kundze, "pievienotie" vienmēr būs zaudētājos un ar laiku…pat izzudīs. Kādēļ? Jo gan psiholoģiski, gan praktiski nosacīto centriņu nosacītajiem vadītājiem ir grūti savus horizontus paplašināt un vienlīdz radoši domāt par sava un kaimiņpagastu ļaudīm. Vienmēr būs kāds, kurš izpelnīsies mazāku atbalstu, jo vienkārši atradīsies tālāk, būs svešāks un satiekoties būs mazāk kauns viņam acīs skatīties.
Secinājums Nr. 2: cerības, ka reiz jau tā krīze beigsies – cilvēkos it kā ir. Kaut arī, mēģinot saskatīt kādu daudz maz ticamu argumentu šādām cerībām,…tas neizdodas. Cilvēki lielākoties ir neapmierināt, jo nav jau muļķi un redz, cik veikli tiek pieņemti lēmumi, kas vistiešākajā veidā skar viņu maciņus, bet cik kūtri, ja tas skar kādu tuvāk varai stāvošu vai pat tai – piederošu. Pat paši miermīlīgākie un pamatu pamatos optimistiskākie pilsoņi sākuši runāt kaut ko par "vardarbīgu izrēķināšanos".
Secinājums Nr. 3: un tomēr – ir vēl gaiši cilvēki, kurus ne krīze, ne varas maiņas nesalauž. Viņi zina, ka vislielākais spēks ir vienotībā – gan paša ģimenē, gan pagastā, gan valstī. Viņiem svarīgākais – pēc labākās sirdsapziņas padarīts darbs. Gada tumšākajās dienās to arī visvairāk vajag – lai šāds gaišums vairojas!

Komentāri

  1. Par ko tad mēs tagad raudam? Par pārsprāgušu ziepju burbuli, cik tas skaists kādam licies?!
    Par zaudēto ierēdniecības armiju – no 60 000 uz 15 000? Varbūt 118 pašvaldības par maz un jāatjauno tās 573 feodālās ķeizariņu pavalstniecības? Vai to kakla kungu uz kalpu spranda nebija un arī vēl tagad nav par daudz? Pat krievi smējās, ka uzpūtīgo latviešu pilsētas ir krievu sādžas lielumā, kur nu vēl dinastiju pārvaldītās drupačas.
    Kādi atstādinātie Fanātiķi raud? Tie, kas no tautas dīrāja 9 ādas un uzdzīvoja uz tautas nodokļu rēķina, ka tūkstoši par maz un jāņem 12 kredīti, kā Sēmes pamatskolas direktrisei ar bagātīgi atalgoto dzīvesbiedru – logu meistaru….
    Fantastika māka šikot! Un kāds vēl runā par izrēķināšanos, kad nemāk vairs ņe dzīvot, ne iztikt ar parastu ļaužu atalgojumu??? Ne jau visu mūžu baltmaizes mīkstumu ēst, arī rupjmaizes garoziņu jāpakošļā.

  2. Žēl jau ir tā "vardarbība" – 83 deputātu vietā tikai 17, 10 pagastu pārvaldes tikai 5, novada divvaldības vietā tikai viena!
    Nodokļu maksātājiem vieglāk, bet tautas kalpiem grūti laiki. Fanātisks darbs par samazinātu algu, ka pat tiesībsargiem jāzog. Bet visi viņi tā cenšas, ka pat ar mietu neizdzīsi, tikai ar kājām pa priekšu atliek iznest. Gaišu atmiņu baltiem cilvēkiem.
    Tautas eposā vēl nav zuduši varoņi, kas māk rakt – bedri, kur meklējams medus pods?

  3. "- pēc labākās sirdsapziņas padarīts darbs" – ar dziļu, jo dziļu bedri.
    200 000 bezdarbnieku, latviešu mazāk kā brīvvalsts laikā, trešdaļa pavalstnieku trimdā, atņemts viss, ka 11 nodokļi un 88 nodevas vajadzīgas melnā cauruma aizbāšanai, ierēdņu barošanai un …. Paldies par darbu.

  4. nu redz, jā patiešām Sēmes direktorīte nesaprata ko dara. Vienkārši tie kas ilgstoši ir bijuši valsts maizē, nezin kā ir kad paliec bez darba un jāsāk viss no nulles. Bet vispār jau daļa pedogogu sen jau zaudējuši profesijas prestižu.
    kādreiz pagastos deputātiem nemaksāja nekko, viņi bija tautas pārstāvēti un viss. Un patiešām vislielākā vērtība ir vienotība ģimenē, bet šie treknie gadi ir iemācījuši jaunām lēdijām copēt naudas maciņus, bet šiem liekas ka ir baigi vērtīgie.Kas paliek- nav darba, nav ģimenes, ko tālāk…..

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *