Attēlam ir ilustratīva nozīme

Ne mana cūka, ne mana druva?

Nekādu jaunu ingredientu tai zupai, kas vēl arvien burbuļo pēc tam, kad ilggadējais Ventspils atslēgu turētājs un gana nozīmīgais, bet tomēr politisko aizkulišu spēlētājs Aivars Lembergs tika iekļauts ASV sankciju sarakstā, man  piemest, visticamāk, neizdosies. Un galvenokārt tādēļ, ka plaši aprunātās personas apmaksāta rēgošanās laikrakstu pirmajās lapās vai jokainos, mazskatītos televīzijas raidījumos manu nostāju šajā jautājumā nekādi nemaina. Žēl, protams, un mazliet arī tā kā kauns par to, ka Latvijas tiesu sistēma līdz šim ir bijusi pārlieku bezzobaina vai, nezinu, iespējams, tiešām nespējīga cīnīties ar šī izmanīgā kunga demagoģiju un papīru kalniem. Bet nu, iespējams, ka šajā gadījumā svarīgāks ir mērķis, ne tik daudz līdzekļi, un varbūt ilgtermiņā tiešām der pieciest arī tādu neērtību, kā citas valsts iejaukšanas Latvijas politikas ne tik tīrajos, bieži vien korupcijas apsēstajos nostūros…

Toties plašā brēkuļošana par to, ka teju vai visa Latvijas ekonomika tūlīt ņemšot un sabrukšot, uz nelielu komentāru uzprasās gan! Proti, kā lielākais ļaunums šobrīd tiek minēts valdības steidzamā kārtā virzītais un arī jau apstiprinātais lēmums par Ventspils un Rīgas ostu pārņemšanu. Mērķis, cik tiek skaidrots, lai sadarbības partneriem un investoriem nerastos iespaids, ka, iekuģojot Latvijas ūdeņos, automātiski nonāc nenovēršamu sankciju tīklos. Tomēr lēmuma kritiķi steidz iebilst, ka tā esot “slēpta privatizācija“ un vispār… Viss, kas valsts pārziņā, ejot uz grunti. Te nu gribētos precizēt, ka arī pašvaldības, kuru rokās līdz šim ir bijušas visas galvenās ostu pārvaldības kārtis, ir publiskas jeb valstiskas struktūras un, kā liecina pieredze tepat pašu novadiņos, arī ar pašu rociņām un ar publiskiem finansu līdzekļiem itin labi mākam daudz ko nolaist uz grunti. (Vai lai min komunālos uzņēmumus, vai nereāli pārcenotus projektus?) Ne vienu vien reizi nācies aizdomāties, ka, tā strādājot, privāts uzņēmums jau trīskārši būtu bankrotējis un būtu spiests zobus kārt vadzī. Bet, redz, pašvaldības, neskatoties uz dažu labu neprātīgu lēmumu, tik rullē tālāk, jo nodokļu maksātāji jau kā nebūt sametīsies. Un, ja ne tie nodokļu maksātāji, kas novadā mīt (tāpēc, ka novads mazapdzīvots un attiecīgi – finansiāli nevarīgāks), tad valstij mēģinās paprasīt…

Tā kā – atšķirību neredzu. Kā valstiskās, tā tikpat labi, ja ne prasmīgāk, arī pašvaldībās strādājošie ļaudis mēdz piekopt “ne mana cūka, ne mana druva” politiku. Tik vien atšķirība, manuprāt, tajā, ka valsts kā pārvaldnieks ir tāds liels un stratēģisku lēmumu pieņemšanā diezgan lēnīgs organisms. Toties tieši tādēļ reizēm… arī grūtāk piekukuļojams

 

Komentāri

  1. Beidzot varam atviegloti uzelpot, visa Latvijas ļaunuma sakne Lembergs ielikts kaktā un nu tik dzīve skries augšup griezdamies. Beidzot Latvijas Dzelzceļš būs apgādāts ar jaunajiem vilcieniem, jau rīt ripos Rail Baltic, ceļi būs gludi, mediķiem un skolotājiem algas dubultosies. Arī mūsu pašu miests būs ieguvējs no Lemberga ielikšanas kaktā, 2.vidusskola momentā renovēsies, jaunais kultūras nams būs gatavs, ielas gludas un visādi citādi labumi birs kā no pārpilnības raga.
    Cik labi , ka ir tāda brīnumnūjiņa Lembergs, kuru ieliekot kaktā, viss atrisinās pats no sevis.

  2. Nē, uzreiz un ne no kā nekas nerodas, bet nu vismaz ir vispārēja iespēja mēslus par pīrādziņiem nesaukt un nelieti -par nācijas glābēju. Un tā ir iespēja visai nācijai. Attīrīties no zagļu, kampēju un uzmetēju morāles. Gan jau kādai sabiedrības daļai tā tik un tā būs goda vietā;-tāda nu reiz ir cilvēka daba, bet tās nav un nebūs visas nācijas vērtības; vismaz šo nelieti pieklājīgā sabiedrībā par goda vīru nesauks. Jā, tiem, kas tos mugurkaulus jau aplauzuši un lemergu silītēs šnukuriņus izaudzējuši, to domāšanā diezin kas jau nemainīsies, bet bērniem būs un ir iespēja izaugt citu vērtību koordinātēs.

  3. Nav svarīgi , vai tas pašvaldības , vai valsts īpašums, tie abi ir bezsaimnieciskuma paraugi. Ne jau par velti ir tautas sakāmais- kopcūka nebarojas.
    Privātais rūpējas par attīstību , lai gūtu lielāku peļņu. Savukārt, valsts saimniekošana ir stagnācija, kur katram tajā strādājošam ir tikai viena doma, apkārt sev radīt biezāku birokrātisko(likumu un papīru) aizsargu, lai neviena birokrātiskā kontroles iestāde nevarētu piesieties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.