Šonedēļ Ceļu satiksmes drošības direkcija uzsāk jaunu kampaņu «Dusmīgs, bet dzīvs» ar aicinājumu nesēsties pie stūres reibumā, īpaši vēršoties pie jauniešu auditorijas. CSDD norāda, ka šogad (tātad nepilnu sešu mēnešu laikā) apreibinošo vielu ietekmē notikuši 247 satiksmes negadījumi (par 15% vairāk, nekā pērn šajā laikā) un dzērājšoferu izraisītos negadījumos gājuši bojā deviņi cilvēki – trīs reiz vairāk nekā pērn! Jauna kampaņa un jauni cipari ar visnotaļ labu mērķi – vairot satiksmes drošību un, iespējams, CSDD savā jomā ir apsveicami aktīva institūcija. Tomēr… nu netīk – nepārliecina mani tā dzērājšoferu močīšana pēc pilnas programmas aizkulisēs. Netīk tā vertikāle, kādā kāpj sodi un sodu mehānismi, kas, šķiet, vairāk vērsti uz naudas kāšanu, ne reālu situācijas uzlabošanu. Par pēdējo – situācijas uzlabošanu – iedomāju, atceroties tās reizes, kad esmu ticies ar narkoloģijas speciālistiem un cilvēkiem, kas atbildīgi par narkoloģiskās palīdzības nodrošināšanu valstī. Visi kā viens ir uzsvēruši nepietiekamo finansējumu un likumdevēju nevēlēšanos iedziļināties problēmā, kas patiesībā ir daudz nopietnāka, ja ņemam vērā, ka lielākā daļa zādzību un vardarbīgo noziegumu tiek pastrādāta reibumā… Intereses pēc palūkoju valsts atbalsta iespējas atkarību māktajiem. Ja neņem vērā, ka pēdējo gadu laikā slēgti vai reorganizēti vairāki rehabilitācijas centri un uz uzņemšanu piecos lielākajos narkoloģijas centros (Rīgā, Straupē, Daugavpilī, Ģintermuižā Jelgavā un Liepājā) jāgaida rindā divus mēnešus, situācija nešķiet nemaz tik slikta. Tā pērn narkoloģijas slimnieku ārstēšanai un ārstu konsultācijām atvēlēti 813 000 latu; vienlīdz uzsākta ilgstošo bezdarbnieku iesaistīšana bezmaksas 12 soļu Minesotas ārstniecības programmā. Pērn atkarīgajiem bezdarbniekiem atvēlētas 470 vakances – līdz šī gada februārim šo iespēju izmantojuši 169. Katrā reģionā ir arī vairākas privātas ārstniecības iestādes, bet internetā pieejamas vismaz divas noderīgas adreses: www.esibrivs.lv un www.dzeratbildigi.lv. Pirmajā ir visa veida informācija atkarīgajiem, testi, uzticības tālruņi un padomi, no kuriem vienu labprāt atgādinātu sodu piekritējiem: ”Mīts: Labākais veids, kā vecākiem cīnīties ar bērnu atkarībām, ir dzelžaini sodi! Ja sods, ko jūs izvēlaties, nav tiešā veidā saistīts ar negatīvo uzvedību, jūs tikai iemācīsiet bērnam rīkoties tā, lai nākamajā reizē viņš netiktu pieķerts. Jūs nesniedzat savam bērnam iespēju mācīties no savas pieredzes. Disciplinēšana un sodīšana nav viens un tas pats…”
Manuprāt, problēma ir nevis nespējā uzņemt visus ārstēties gribētajus, bet gan šo ļautiņu mentalitātē. Iespējams, daļa no tiem nemaz nav hroniski alkoholiķi, bet gan pēc promiles mūsu bāliņiem jūra līdz ceļiem paliek. Patiesībā skumji – katru brīvdienas rītus redzu iepriekšējās ballītes sekas un dalībniekus. Tiešām nezinu, kur mēs ejam.