Metot kauliņus kopā

Pašā Māmiņdienas priekšvakarā ienākusies kādā nosacīti laba ziņa – no nākamā gada ievērojami, var teikt, pat uz pusi plānots palielināt ģimenes pabalstu. Tā ir nauda, ko valsts izmaksā par katru bērnu, neatkarīgi no konkrētās ģimenes, materiālā stāvokļa, sociālā statusa. Lai arī ik pa laikam tiek spriests, vai tiešām šo kārtību nevajadzētu mainīt, līdz šim pabalsts tieši tāds – viesiem un universāls – tā arī ir palicis.

Patīkama šī ziņa, jo, būsim godīgi, kam gan nepatīk papildu eiro maciņā? Un turklāt tie ir vienkārši tāpat – ne par ko, pieņemot, ka atvašu radīšana jau nav nekāds tur pārpasaulīgs brīnumdarbs. Grūti iedomāties, ka būtu daudz tādu ģimeņu, kas, plānojot bērnus, to tiešām motivētu ar, nez, sarūkošās nācijas vai nākotnes ekonomikas glābšanu, par ko attiecīgi pienāktos kaut neliela, tomēr valstiski finansiāla kompensācija. Bērnu esamība vai neesamība tādā ierastā situācijā tomēr ir pašu izšķiršanās par to, vai esam tam gatavi, tai skaitā, finansiāli, un, būsim godīgi, ģimenes pabalsts – pat, ja trīskārt palielināts – tāpat nekompensēs to, ko bērnos jāiegulda, līdz tie aiziet savā patstāvīgajā dzīvē.

“Nosacīti“ laba šī ziņa, jo to, ko šobrīd ar vēlīgu roku valsts dāļā vai, kā šajā gadījumā, – pasola, tāpat nodokļu maksātājiem pašiem vien nāksies nopelnīt! Un šī sakarība attiecas ne tikai uz pabalstiem, solītiem algu palielinājumiem, kompensācijām, kas uzsēdināti nu jau uz nākotnes budžeta, bet arī (un – vēl jo vairāk) uz dažādiem projektiem, ko tagad paātrinātos tempos cenšas īstenot par tā sauktajām «Covid-19» naudām jeb aizņēmumiem. Arī šī nauda – tiešā vai netiešā veidā – kādreiz tāpat būs jāatdod, un atliek vien cerēt, ka steigā būvētas, uzlabotas ēkas un laboti ceļi, nebūs beigās izrādījušies pārlieku dārgs vai nekvalitatīvs prieks…

Taisnības labad gan jāsaka, ka pašvaldībās, vismaz mūspusē, tādu ārkārtīgi azartisku aizņemšanos nemaz nemana. Tukumā tas, iespējams, tādēļ, ka atsevišķi vērienīgi projekti vien tikko noslēgušies, citi –  procesā vai jau senāk saplānoti. Savukārt, piemēram, Kandavas un Engures novadā (par šo pašvaldību domes lēmumiem sanācis interesēties mazliet vairāk) ne tik daudz pašvaldība aizņemas (kaut, protams, dara arī to), cik drīzāk cenšas iespēt pārdot vēl pārdodamos īpašumus un naudu ieguldīt darbos, projektos, kam iepriekš varbūt bijis nedaudz finansiāli par īsu vai vienkārši tie nebija iekļauti prioritāšu sarakstā. Pus pa jokam dzirdēts, ka tā dēvētie pievienojamie novadi uz Tukumu ar vērā ņemamu iekrājumu budžetā jau vis negatavojas doties…Un grūti ko pārmest, ja vēl tik daudz neskaidrību par to, kā tad tas lielais mehānisms darbosies, kad novadi kauliņus beidzot būs metuši kopā. Plāns jeb uzmetums, cik zināms un esam arī vēstījuši, šobrīd paātrinātos tempos Tukuma novada paspārnē vēl arvien top. Tomēr pat nekā žurnālistam, bet iedzīvotājam-parastajam gribētos vēl pirms vēlēšanām apjaust, kādā situācijā, tai skaitā finansiālajā, jau tuvākajā nākotnē, visi, kopā dzīvojot, būsim.