Mēs esam brīnumu tauta, kam ir sava – brīnumu valsts

Aizvadītajā nedēļā bija iespēja paskatīties uz mūsu zemi, uz tās dabu un kultūras mantojumu ar pirmatklājēja izbrīnā un sajūsmā dzirkstošām acīm. Tas tāpēc, ka pilsētas svētkos uzņēmu ģimenīti no mūsu sadraudzības pilsētas Izjums Ukrainā. Un kaut arī ģimenes tēvs Vitālijs, kas kara dēļ bija spiests pamest tēva mājās un savu uzņēmumu divu miljonu pilsētā Doņeckā, bija ieradies, lai gūtu pieredzi nelielu lauku saimniecību un sabiedrisko organizāciju darbā, viņš un arī Krimā dzimusī mūziķes izglītību ieguvusī Natālija neslēpa, ka nekādi nespēj pārvarēt kultūršoka radīto iespaidu. Viņus pārsteidza un sajūsmināja viss – ”šausmīgi!!!! tīrās ielas, sakoptās pilsētas, skaistās puķu dobes, brīnišķīgais, pārsteidzošais, unikālais… viss!” (Jāatzīst, ka acīmredzami krievu valoda, kādā pamīšus ar ukraiņu, latviešu un angļu vārdiem sazinājāmies, laikam tomēr ir bagātāka, jo viesiem prātā ienāca aizvien jauni vārdi, kā uzteikt redzēto, apstājoties teju pie katras mājas stūra, katras apstādījumu dobes).

Atsevišķs sajūsmu raksturojošs stāsts noteikti būtu veltāms arī sēņošanai Lustūža gravā vai peldei Baltijas jūrā Ventspilī, vēstures muzejs (pati pilsēta) ”kā filmā” un ”Eiropā garākais ūdenskritums” Kuldīgā…

Un tad pilsētas svētki… Trūkst vārdu, lai aprakstītu sajūtas kora uzstāšanās laikā Tumē vai noslēguma lieluzvedumā Durbē. Viesi sēdēja kā sastinguši, ar asarām acīs, retu reizi sajūsmā komentējot vien te brīnumaini daudzo dejotāju-puišu parādīšanos, te ”apdullinoši” skaistos sievu lakatus un ”neticamo” kora uzstāšanos; bija arī izbrīns par skatītāju masām, viņu kulturālo uzvedību un brīdī pa brīdim – lūgums iztulkot runātāju teikto un noteikti nofotografēt, nofilmēt redzēto, lai parādītu ”it visiem cilvēkiem Izjumā”, ka… ”tauta var”! Var svinēt svētkus bez partijas un valdības bosu pašslavināšanās uzrunām, var dziedāt savas tautas dziesmas un dejot savas tautas dejas ar tādu lepnumu, kas aizrauj arī skatītājus. Vairāk nekā divu stundu garumā kā vienā elpas vilcienā!…

Un jo vairāk uzklausīju viesu teikto, jo skaidrāk apjautu to, ko it kā jau zināju sen: tieši tā – tautas gara mantu bagātība, nacionālā kultūrvide, joprojām dzīvajās tradīcijas un dažviet arī vēl ļoti dzīvā daba (tais skaitā no aizvien rijīgākā komrczāģa zobiem izsprukušās meža strēles) – arī ļāvusi mums, pasaules mērogā niecīgi mazai tautai un kultūrai, izdzīvot un iegūt savu zemi un valsti! Ukraiņu piemērs rāda – citiem, tām tautām, kam nācijas pamats plānāks, kam tautas kultūrā nācijas saknes applūkātas, to iegūt un noturēt grūti, dažviet, iespējams, vispār sasniegt nav lemts…

Komentāri

  1. Pagājuši jau 28 gadi kopš Latvija ir neatkarīga valsts un 15 gadi kopš esam Eiropas Savienībā, bet vēl joprojām daudzi nepaguruši skatās uz austrumu virzienā bijušās Padomijas virzienā un tur redz vienīgos īstos draugus, vai tad savādāk Tukumam galvenie draugi būtu turienes pilsētas.
    Tā jau ir ne tikai Tukumā , bet visā Latvijā.
    Tikko notikušais Vaikules padomiešu salidojums ar Latvijas bijušo un esošo amatpersonu piedalīšanos tam lielisks pierādījums.
    Par to , ka viņiem šeit patīk, mēs diemžēl labi zinām , jo 50 gadu laikā vesels miljons Latvijas paticēju šeit sabrauca un ne vienu vien nostūri lielajās pilsētās pārvērta par savām noplukušajām sādžām, no kurām šie aizmuka.

  2. ko tad tu gribi-28 gadi pagājuši bet tauta tik grimst nabadzībā.Un kur tad ir attīstītā ekonomika-kā nekā 28 gadi pagājuši

  3. Vajadzēja viesiem atklāti pastāstīt kā pie varas ar viltu piesprukušie bāleliņi zog un ņirgājas par tautu, tad varbūt tā sajūsma nedaudz noplaktu un viņi saprastu, ka šajā zagļu valstī no brīvības nav ne smakas.

  4. Ditai
    Kas tas par interesantu novēlējumu – nepatīk kā mēs zogam un šeptējamies ar sabiedrībai (patiesībā buržuāziskai valstij) piederošu mantu, tinieties kur acis rāda!

Atbildēt uz savādi gan Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *