Mazo pastāvēšanas jautājums

Pirmdienas rīts darbā tāds savāds panesās – kāds sāka runāt par nemirstošo un šausminošo ideju – pārvērst Valsts policiju par privātu maksas pakalpojumu kantori, bet kāds cits aizrādīja, ka nav labi iekšējās problēmas (ne savas, ne citu) cilāt – arī no darba pirmos izmet tos, kas jauc gaisu kolektīvā… Še tev! Bet virtuālajā telpā visapzelētākā ziņa bija 9. maija svētku svinēšana pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Un arī runas par to pašu – kā delikāti ieklepot uzvarētājam sejā, pasakot, ka publiska pieļurbāšanās ir sodāma lieta, nevis svētku tradīcija?
Tomēr principā uzstādījums viens – kā mazam par sevi pastāvēt, vienalga – vai runa par darba, vai starpvalstu attiecībām?

Pirmdienas rīts darbā tāds savāds panesās – kāds sāka runāt par nemirstošo un šausminošo ideju – pārvērst Valsts policiju par privātu maksas pakalpojumu kantori, bet kāds cits aizrādīja, ka nav labi iekšējās problēmas (ne savas, ne citu) cilāt – arī no darba pirmos izmet tos, kas jauc gaisu kolektīvā… Še tev! Bet virtuālajā telpā visapzelētākā ziņa bija 9. maija svētku svinēšana pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Un arī runas par to pašu – kā delikāti ieklepot uzvarētājam sejā, pasakot, ka publiska pieļurbāšanās ir sodāma lieta, nevis svētku tradīcija?
Tomēr principā uzstādījums viens – kā mazam par sevi pastāvēt, vienalga – vai runa par darba, vai starpvalstu attiecībām?

Politikas lauciņā viens no miermīlīgākajiem ieteikumiem – nebūt revanšistiem, netirzāt pagātni, bet domāt par nākotni. Viens no praktiskākajiem ierosinājumiem – visus, kas pie Uzvaras pieminekļa salēja rīklēs grādīgo, prom uz piespiedu darbu – Uzvaras monumenta nojaukšanu… Šādā aspektā Valsts policijas vadības viedoklis svētku piknika daļu (policija aizturēja 139 «piknika» dalībniekus) rīkot citā vietā šķiet pat ļoti saprātīgs; gluži kā ar praidu – nekulturālās izpausmes tālāk no centra un cilvēku acīm…
Un tomēr, ko iesākt mazajiem (latvietībā vai citā izpausmē)? Tā mūžīgā ieziepēšanās, viedokļu, ticību un dzimumu maiņa visticamāk taču arī nogurdina? Padomājiet, cik no mums labāk nekarotu, cilvēcību sevī neapraktu, par jūdasiem un roklaižām nekļūtu – ja vien dzīve būtu devusi labāku iespēju un cerību… Savādi, taču savās bailēs visbiežāk paliekam vieni un bez padoma; varbūt kopā ar Dievu. Bet Bībele māca būt pazemīgam, dot kungam kunga tiesu, dzīvot bez raizēm par rītdienu, kā putniņam gaisā, un – nenokaut?… Dievs prasa šķietami neiespējamo, un varbūt tāpēc, ka mūsu labās apņemšanās nesākas ar nenokaušanu un pieticību, vajadzēs vēl ļoti daudz, daudz ziepju…

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.