Dabas aizsardzības tēmas man bijušas aktuālas, kamēr vien sevi atceros. Arī tajos, nu jau varētu teikt, tālajos okupācijas gados, kad dominēja saukļi, ka visuvarenā cilvēka priekšā pakļausim jūras un ezerus, mainīsim upēm tecējumu pretējā virziena, ka visu to varam atļauties… Tolaik biju Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības biedre. Šādas biedrības bija izveidotas visos Latvijas rajonos. Cik aktīvas tās bija, tas gan, šķiet, bija vairāk atkarīgs no cilvēkiem, kuri šajās biedrībās darbojās. Tika izdots Dabas kalendārs, kuru pāršķirstīt ir interesanti arī vēl tagad. Tapa daudzi salīdzinoši vērtīgi izziņas materiāli un tā laika rajonā avīzē ik mēnesi tika veltīta lappuse dabas aizsardzībai, un to uzticēja veidot man.
Mūsu rajonā biedrības faktiskais vadītājs un darbu darītājs kādu laiku bija bioloģijas skolotāja Vija Strautmane. Nespēju aizmirst viņas aktivitātes šajā jomā. Kā viņa prata pārliecināt saimniecību vadītājus un panākt, ka pie lielfermām pamazām tika ieviesta kārtība kūtsmēslu uzglabāšanā! Viņas rīcībā nebija nekādu piespiedu līdzekļu, kā vien bioloģijas zināšanas un skolotāja runas un pārliecināšanas talants… Viņa bija arī man kā dzinējspēks. Vija piezvanīja: „Ko dari, vai esi aizņemta? Atbrauc līdzi, jāapskatās…” Un es braucu.
Nu laiki mainījušies. Mums ir valsts institūcijas, kuru darbinieki ir tiesīgi uzlikt sodus par pārkāpumiem, kas apstiprina dažādas saskaņošanas, tiek organizētas dažādas kampaņas. Vides jautājumi ir pat noteikti arī ministriju kompetencē. Un jāatzīst, ka arī Vides aizsardzības jautājumi ir kļuvuši komplicētāki, daudzveidīgāki un ar tiem saskaramies ik uz soļa. Jāatzīst, ka dažkārt arī pārņem sajūta, ka dabas un vides jautājumus sāk izmantot citu, sabiedrībai nezināmu mērķu sasniegšanai. Un to ir visai grūti saskatīt, atšķirt, izvērtēt no patiesām vēlmēm aizsargāt to, kas mums ir dārgs.
Bet vai tāpēc mēs nedomāsim par vidi, kurā dzīvojam, un nedarīsim dabas aizsardzības labā to, kas ir mūsu spēkos?
Ir atnācis pavasaris, un atkal gaisu tricina ne jau putnu dziesmas, bet gan gandrīz nepārtraukta zāles pļāvēju dārdoņa. Es nebūt neesmu pret to, ka pagalmos un skvēros mauriņi ir jāapļauj. Dažā skaistā dārzā noderēs arī zaļais parterzāliena paklājs, kas prasa īpašu kopšanu. Bet kopš modē nākusi šī pļaušana, kad ir nolīgts, ka vasarā noteiktas reizes ir jānopļauj visas ceļmalas un grāvmalas, arī visi nomaļākie stūrīši, jāatzīst, ka dabas daudzveidība iet mazumā un pļaušana notiek arī tad, kad ir sauss un aiz pļāvēja saceļas smilšu mākonis un paliek melna zeme… Jo par nobraukto reižu skaitu taču maksā, bet kas paliek pēc tam, tas vairs nevienu neinteresē… Ja gribam skaistu zālienu, tad vajadzētu to arī vēl citādi kopt, ne tikai nepārtraukti noskūt. Sevišķi tas vērojams sabiedriskos stādījumos, pagalmos. Vai tieši ceļmalas, grāvmalas, mežmalas, neizmantoti zālāja stūrīši nevarētu būt tās vietas, kur saglabājama augu daudzveidība? Vai nepietiktu, ja tos nopļautu vienu vai divas reizes gadā, lai neveidojas kūla? Tuvojas Jāņi. kur ņemsim Jāņuzāles vainagiem, nemaz jau nerunājot par to, ka pļavas puķu kļūst aizvien mazāk un dažas agrāk bieži sastopamās pazudušas pavisam?!
Dabas eksperte Agnese Priede vairākus gadus veltījusi tam, lai pie Ķemeru Meža mājas zālienā ieviestu augu daudzveidību. Par to, lai saglabātu sugu daudzveidību dabā, kas ir arī ceļmalas un grāvmalas, portālā Jauns.lv viņa saka: „Ir jāatsakās no bezjēdzīgā perfekcionisma, bezgalīgās pļaušanas, zāles garuma centimetru mērīšanas un sodu likšanas pašvaldībās! Jo tam nav ne ekonomiska, ne estētiska, ne ekoloģiska pamatojuma. ”Metodes, kā atjaunot dabiskās pļavas ar visu tām raksturīgo augu bagātību, mācās un attiecīgu projektu „Bioloģiskās daudzveidības atjaunošanas metodes ilggadīgos zālājos” izstrādā arī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centrā. Te tas, protams, attiecas uz tiem, kuru īpašumā ir dabiskas pļavas, bet iegūtās zināšanas varēs izmantot arī lauku sētu un lielāku platību īpašnieki, kuri gribēs, lai viņu pagalmā ziedētu dabiska puķu pļava. Jāpiebilst, ka gar labības lauku ceļmalā iesēta margrietiņu, pīpeņu vai rudzupuķu strīpa nebūt vēl nav dabiska, augiem bagāta pļava, bet gan skaists lauksaimnieku žests, lai radītu prieku visiem, kuri pa šo ceļu brauc. Taču iznīcinātu dabisko pļavu ar šo aizstāt nevar. Bet paldies arī par šo prieku! Iepriekšminētais ir tikai pavisam neliela daļa no tā, ko mēs katrs pats varam ieguldīt dabas saglabāšanā un, ne jau tikai domājot par daudzveidību pļavā vien, vēl ir citas jomas, kas prasa rūpīgu un taupīgu mums doto resursu izmantošanu.
No dažiem politiķiem nācis ierosinājums, ka vajadzētu palielināt meža ciršanas apjomus, lai uzlabotu valsts ekonomisko situāciju. Dažs labs pat publiski cenšas pārliecināt, ka mežā koksne iet bojā… Savukārt tie, kas dažkārt savu brīvo laiku pavada mežā un redz situāciju, jautā, vai tad vēl ir kas palicis, ko cirst?…
Tuvojas vēlēšanas, domāju, ka vēlētāji politiķus – ciršanas ierosinātājus arī attiecīgi novērtēs.
Nav vēl komentāru.