Ivonna Plaude NTZ redaktore

Krīzes laikā nav daudz prasīts, vai ne?

”Valsts izaugsmes tempi dubultojas”, ”Būs papildu 35 miljoni eiro reģionālo ceļu sakārtošanai”, ”Līdz šim nepieredzēts veselības aprūpes budžeta pieaugums”. Tie ir tikai daži no pēdējo dienu priecīgi pozitīvo ziņu virsrakstiem, un atbilstoši valstī valdošajam – pašvaldību lobija un propagandas – viedoklim, varētu padomāt, ka nu gan ”zeļ tautai jauni laiki, nu ir viņa svabada” (pēc A. Pumpura eposa «Lāčplēsis»).

Cita aina paveras, uzklausot lasītāju viedokļus redakcijā un pa tālruni. Bet pavisam šķērmi metas, kad kaut jel kādu iemeslu dēļ nākas izbraukt lauku virzienā vai, dievs nedod, gadās sasirgt. (Lai gan, par laukiem meloju, – nu, kad piesalis, ir labi – ir vietas, kur grants ceļus jeb bedru laukus var šķērsot arī salīdzinoši veiksmīgi.) Turklāt skumji, ka vairums likstu, ar kurām mums – provinces un lauku iedzīvotājiem – ikdienā jāsaskaras, visai skaidri bija paredzamas iepriekš un, kas jo svarīgāk, daudzas no tām, manuprāt, arī bija laikus novēršamas…

Piemēram, briesmīgie grants ceļi. Jā, iespējams, ir tā, kā skaidroja atbildīgais būvinženieris, ka grants ceļi ir dārgs prieks un Latvijas laukos jo īpaši, jo, ”nu kas tad tur dzīvo – 1 cilvēks un 100 kvadrātkilometriem?!” Bet nav taču jābūt nekādam Austrumu gudrajam, lai paredzētu, ka, muļļājoties pa uzrūgušiem ceļiem ar smagu un pārsmagu tehniku, tie kļūs neizbraucami vai pat tiks piebeigti pilnībā? Nav jāiziet specializēti kursi, lai saprastu, ka ziemā rakti grāvji ātri ar zālīti neapaugs un tādējādi dabiskā ceļā nenostiprināsies? Un tāpat šķiet skaidrs, ka tādu – nenostiprinātu – grāvju malas nepārtraukta lietus laikā nošļūks ar visu ceļu, no kurienes nākuši… Bet mūsu atbildīgie, kam esam uzticējuši kopējo maciņu, domā savādāk. (Reizēm šķiet, domā par visu ko, tikai ne par to, lai mūsu ieguldītā nauda dotu efektīvu un arī ilglaicīgu labumu. Vispirms jau vietējiem iedzīvotājiem un, ja tā labi padomājam, galu galā arī visai mūsu tautai un valstij kopumā.) Tā, izrādās, ziemas muļļu darbi uz Tukuma novada ceļiem esot tā arī paredzēti, jo, kā skaidroja domes priekšsēža vietnieks A. Volfs, ”mūsu ceļiniekiem taču arī nesezonā jādod darbs”. Pirmkārt, jājautā, kas ir tie ”mūsu” un kuri paliek ”nemūsu”, jo neba katrs uzņēmējs saņem šādu ”bonusu” no pašvaldības – garantētu pasūtījumu visa gada garumā. Bet, otrkārt, vai tad tie mūsu ceļinieki tepat vien nedzīvo? Vai nevar gadīties tā (tfu, tfu, tfu, jāpārspļauj pār kreiso plecu – ka tik kaut kas nenotiek!), ka neizbraucamā ceļa dēļ tieši viņu mammīte vai bērns kādā brīdī paliek bez tik nepieciešamās palīdzības, jo pirms sala bija daudz vietu, kur ātrās palīdzības dienests, iespējams, izbraukt nevarētu?…

Un tad vēl ”īpaši apdalītie un krīzē esošie” mežu izcirtēji… Nu, skaidrs taču, ja pa ceļu, kur ir noteikts masas ierobežojums, dien un nakt brauks pārkrauti baļķinieki, ceļu varēs norakstīt. Bet ir tomēr kāds ”gudrais” atradies, kas tepat, mūspusē, ceļu Cinevilla-Džūkste atdevis saplosīšanai – kaut kur kaut kādā nezkādā kabinetā esot dota atļauja, tāpēc masas ierobežojuma zīme ir aizklāta ar melno maisu un mežinieki tik rullē! Ticu, ka cirtējiem naudas un nekaunības pietiek, lai kompensācijas par savu ”krīzi” arī dabūtu, bet – vai tad to ”krīzi”, nesamērīgi izcērtot un muļļājoties pa to slapjdraņķī izmirkušo mežu, viņi paši nav radījuši? Un kas kompensēs teju nepārtraukto krīzi mūsu novadu iedzīvotājiem, piemēram, Lestenes, Slampes, Džūkstes, arī Degoles, Smārdes, Zantes, Zemītes un daudzos citos pagastos? Jo kā gan citādi, ja ne par krīzē nonākušu ir vērtējama vieta, uz kuru neved normālas civilizācijas dzīvības artērijas jeb ceļi?

Un līdzīgi šobrīd ir ar veselības aprūpi. Lai kā mēs visādi centāmies lavierēt un sūtīt pozitīvus vēstījumus, lai kā ar maigiem lūgumiem arī nemudinātu atbildīgos rīkoties, paredzamais ir noticis – lēnām, bet nenovēršami mūsu slimnīcas aprūpes līmenis krītas un iespējas iedzīvotājiem saņemt palīdzību tepat, uz vietas, arī. Un ne tāpēc, ka mediķi, kas šeit strādā, nebūtu speciālisti vai savas jomas patrioti. Tas tāpēc, ka, maigi sakot, arī ”paviršās vadības attieksmes dēļ”, mūsu slimnīcā trūkst ārstu, nav dzemdību nodaļas, nav neirologa un nav arī mamogrāfa, nav… Nu jau tik daudz kā nav, ka aizvien retāk uz šo pusi pagriežas neatliekamā medicīniskās palīdzības transporta stūre. Un tad nav brīnums, ka teju 40 minūtes gaidīdams, bet tā arī nesagaidīdamas, 500 m no slimnīcas bez medicīniskā palīdzības cilvēks nomirst…

Iespējams, par to, ka medicīnas aprūpes jomā Tukumā ir krīze, domā arī tie vismaz 600 pacienti, kas izmisīgi skraida no viena kabineta uz otru, no viena ārsta un amatpersonas pie otras, jo ir palikuši bez sava ģimenes ārsta. Skaidrs, ka ”pēc papīriem” neviens te, Tukumā, nav vainīgs ne ģimenes ārsta, ne medicīniskās palīdzības trūkumā. Bet, vai nebūtu tikai loģiski, ja pašvaldība izmantotu savas ”autonomās tiesības”, krīzes situācijā risinājumu meklētu un arī atrastu? Nu, piemēram, kāpēc gan slimnīca, kas ir pašvaldības iestāde, kurā mēs visi kopā esam ieguldījuši ļoti daudz, nevarētu pie Uzņemšanas nodaļas izveidot savu ”mobilo brigādi”, lai laikā, kad neviena ātrās palīdzības transporta tuvumā nav (jo tagad vairumu pacientu transportē uz Jelgavu, Jūrmalu vai Rīgu), spētu palīdzēt vismaz tiem cilvēkam, kas cietuši negadījumā pilsētas centra robežās vai mirst nost turpat blakus, «Super netto» vai «Rimi» veikalā?… Varbūt beidzot ir laiks slimnīcā iedarbināt mūsdienīgas personāla meklēšanas metodes, kas, papildinātas ar pašvaldības atbalstu mājokļa un piemaksu jautājumā, arī spētu atrisināt nu jau visai būtisko speciālistu trūkumu slimnīcā? Varbūt arī Tukumā, līdzīgi, kā tas bija Smārdē, ģimenes ārsta meklējumos un jaunās prakses atbalstā varētu iesaistīties pilsētas dome un, ja kas, arī pats priekšsēdis personīgi?…

Krīzes situācijā it kā nav daudz prasīts, vai ne?

Komentāri

  1. “Mēs šobrīd redzam šo kaitīgo situāciju gan Rīgā, gan daudzās citās pašvaldībās, ka pašvaldības mēģina radīt kaut kādus uzņēmumus ar lozungu “Radīt darba vietas”. Pašvaldības nekādas darba vietas nevar radīt. Lielākajai daļai pašvaldību Latvijā ir jātaisās ciet, ir jānotiek koncentrācijai,” investīciju baņķieris Ģirts Rungainis apgalvoja RīgaTV 24 raidījumā “Preses klubs”.

    Rungainis uzskata, ka pašvaldībām būtu jāpiedalās uzņēmējdarbībā tikai ārkārtējos gadījumos. “Pašvaldības un valsts uzdevums nav piedalīties uzņēmējdarbībā, izņemot tad, ja ir kādas problēmas, kas nevar tik atrisinātas kādā citā veidā,” sacīja Rungainis.

    1. Klausi vēl to Rungaini.Investīciju baņķieris atradies.Savu naudiņu ieguva(attiecīgi daloties ar ko vajag)no valsts.Piem.airbaltic un vēl visādas apšaubāmas finansu konsultācijas par labiem pročiem no darijuma!

        1. Vai tad bijusī mežniecības šeptmane Martišauska nav vēl izmesta no Vides komitejas? Turās iekrampējusies Driķa biksēs, ka ne izkustināt?

  2. Ņaudētāji par pašvaldìbu!, pirms pusgada bija vēlēšanas. Ja viss tik slikti, kā var būt pie vadības tās pašas sejas, ieskaitot Volfu? Kurš tad viņus ievēlēja, ja ne tauta?

    1. Mēs esam lumpeni! Mēs tikai prasām, bet par pelnīšanu lai domā zirgs. Tam liela galva. Mums nospļauties par to, ka mežinieki dod darbu un nodokļus, kas uztur slimnīcu. Mums patīk autori, kas pūš lumpenu stabulē.

      1. Nu gan – ”mežinieki dod nodokļus un darbu”?!paskaties statistiku, neko nevienam nedod, pusi meža izceŗt divi trīs darbinieki – harvesterists, baļķvedējs un menedžeris. Mežizstrāde ir nozare, kas vismazāk kam maksā, jo prkatizē nodarbināt mikrouzņēmumus, tas ir – izvairā no jeblkādas savu reālo darbinieku sociālo nodrošinājumu.

  3. Rozenfelds iztērējā savas darbībs laikā pus miljonu EUR< lūdzu atskaiti Inga Priede!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

    1. Atskaite na Pulsmiljonhs pazudis , CC ieņēmuma dienasatam!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.