Kam piekāpties?

Pagaišonedēļ Kandavā uzklausīju vairākas dāmas, kas vienu pagalmu ne nu gluži nespēj sadalīt, bet nu viedokļi par tā izmantojumu šķiras. Šī situācija lika aizdomāties par citām, kad paša vēlmes un vajadzības tiek jauktas ar kopīgām, un strīdīgo jautājumu – kurā brīdī jārespektē mazākums un kurā – vairākums? Par to iedomāju, atceroties to vīru stāstus, kas dienējuši Afganistānā, kur spēkā bijis likums – ja no ciema šauj, tad ciems jāiznīcina, lai arī šāvējs varbūt bijis viens pārgalvīgs puišelis… Lielākā daļa šo vīru šodien ir problēmas ar alkoholu un, kā viens teica, uz šo pagātnes daļu viņš atstājis tik mazas durtiņas, lai pa tām nekad neiekļūtu…

Patiesībā mazākuma un vairākuma tēma nemitīgi ripinās līdzās – kā cilvēcīguma mērs, kad viena cilvēka – vienas dzīvības dēļ – riskē glābēji; kad kāds ir jālikvidē, lai pārējie laimīgi dzīvotu; lai arī tās būtu tikai cūkas… Vai vistas, vai cilvēki… Atzīšos – mani mulsina šīs izvēles dilemma, kuras pamatā, visticamāk, ir izdzīvošanas instinkts, kas allaž liek izvēlēties labāko, ērtāko un, ja ne citādi, tad mazāko ļaunumu. Domāju, ka pēc šī principa mēs visai bieži ļaujamies neērtiem kompromisiem – labāk iet leģionā, nekā, kazi, nonākt zem stobra; labāk citu velt bedrē, nevis pašam čukstēt Tēvreizi tās malā… Tāda tā vieglā, slidenā taciņa uz labu un vēl labāku dzīvošanu, un jāatzīst – uz labu nav grūti ne sevi, ne citus pierunāt. Jautājums vien – kādu labumu vārdā esi gatavs citus sabradāt?

Atgriežoties vienā pārkarsušā Kandavas dzīvoklī, varam teikt, jā, cilvēkam ar astmu pašam ar galvu jādraudzējas – ja nevēlas pilsētas putekļus, var izvēlēties laukus, bet, lai liek mierā kaimiņus, kas ar savu eksistenci arī putekļus saceļ. Bet kā tad ar cilvēcības mēru? Ko darīt ar vienu neērto – nošaut vai glābt?… Palūk, cik rietumu sabiedrībai Putins neērts kļuvis – ko ar tādu iesākt?… Un kā glābt tādu, kas pašam pie rīkles ķeras?… Pagriezt maigu kristieša vaigu, labi zinot, ka ar to nepietiks?… Lūk, grūtie dzīves skolas jautājumi laikā, kad viens otru nedzirdam… Vai ir gatavas atbildes?..

Komentāri

  1. Interesanti ir ar tiem Kandavas pensionāriem.
    Vajadzētu būt tā,kad cilvēks kļūst vecāks ,tad mazāk traucē apkārtējā vide,jo maņas kļūst vājākas-dzirde ,redze, oža.
    Bet nē Kandavas pensionāri uz vecumu kļūst arvien dzirdīgāki un šiem traucē kartinga trase,auto mājas pagalmā,kaut jaunībā nekas netraucēja.
    Patiešām amizanti!

  2. Tev nav vecmāmiņa vai kāds vecāks radinieks?
    Kad būsi gados vecāks, tad sapratīsi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *