Jautājums par prioritātēm

Ja no cepšanās sociālajos tīklos atlektu arī kāds taustāms labums – nu, nez, par katru nikni čīkstīgo komentāru kaut kur izceptos pa pīrādziņam, bads Āfrikā nebūtu problēma un pīrādziņi vēl arī pāri paliktos! Tā negāciju straume, kas kā tādi ķepīgi dubļi šajā zaļajā ziemā negribot pielīp pie zābaku zolēm, dažbrīd šķiet teju vai neizturama.

Pēdējo nedēļu zelējamais, protams, bija Tramps un viņa ”izlēmīgā politika“,  satrakojušies futbola fani Rīgā, kā arī Dziesmu un deju svētki. Tas pēdējais galvenokārt saistībā ar finansējumu, par kuru atbildīgie sprieda Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Tieši komisijā arī izskanēja frāze, ka,  lūk, varot riez pienākt brīdis, ka par atsevišķu pasākumu rīkošanu nāksies maksāt arī pašiem svētku dalībniekiem, jo visam prasītājam naudas vienkārši  nepietiekot… Te gan uzreiz būtiski uzsvērt, ka runa ir par tā sauktajiem starpsvētku notikumiem – dančiem un dziedāšanu novados, nevis lielajiem svētkiem Rīgā. Un nereti tie var būt un ir arī pašvaldību iniciēti, kā tas arī aprunātajā gadījumā, proti, Salaspilī, kur sadomāts organizēt kopā sanākšanu vidējās paaudzes tautas deju kolektīviem. Tomēr, ņemot vērā, ka vidējais ziņu portālu patērētājs reizēm iepazīstas vien ar ziņu virsrakstiem (Pati jau tāpat reizēm mēdzu grēkot!), ne pārlieku pārsteidzoši, kas sociālajos tīklos tika sacelta pamatīga vētra, kur tā stiprākā brāzma – vēstījums par to, kā valdība grib “iznīcināt” mūsu tautas svētumu jeb Dziesmu un deju svētkus.

Mazai atkāpei. Jautājums par to, kam tad īsti būtu jāmaksā par amatiermākslu, formālās un neformālās sarunās uzpeld ik pa laikam. Īpaši jau tad, kad kāds atkal aposta situāciju ārpus Latvijas robežas un saprot, ka daudzās Eiropas valstīs par šādām kulturālām izklaidēm mēdz maksāt paši dziedātāji un dejotāji. Jā, tieši tā – ņem un sametas diriģentam vai deju kolektīva vadītājam, paši organizē koncertdarbību un nokļūšanu līdz izvēlētajai koncertvietai. Vai tādam piemēram mums vajadzētu sekot? Cieši personīgā pārliecība, ka tomēr nē! Galvenokārt tādēļ, ka tad nu gan tas būtu Dziesmu un deju svētku tradīcijas beigu sākums, jo nez vai to patiesi aizrautīgo būtu tik daudz, lai pat reizi četros gados aizpildītu Mežaparka estrādi un Daugavas stadionu.

Bet tad ar savu ilggadējā korista aci tā nedaudz iesāņus uz procesiem paskatoties, jāsaka, grūti nepamanīt arī to, kā šī svētku kustība ik gadu arvien aug, apaug, un dažbrīd pat šķiet, ka tā kā uzblīst. Kaut vai jau pieminētie starpsvētku pasākumi! Neskatoties uz to, ka šovasar Rīgā būs Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas solās būt gana grandiozi (iepriekš svētki ierastajā formā nenotika kovid pandēmijas dēļ), būs arī svētki Daugavpilī, Jelgavā, «Dziedi un dejo» pasākums galvaspilsētā un gan jau vēl šādas tādas aktivitātes, kas vienkārši nav parādījušās konkrēto kolektīvu šīs sezonas kalendārā. Jau tagad skaidrs, ka uz šo to, ja būs vēlēšanās, būs jāčunčina vien pašiem – katram izbraucienam kultūras nams autobusu negādās, un tas tikai pašsaprotami. Arī pašvaldība savus spēkus šogad koncentrējusi tieši skolēnu svētkiem. Taču, neskatoties uz katra dziedātāja personīgo ieguldījumu, svētki un svēciņi tāpat kaut ko maksā un, pamatotas aizdomas, ka maksā ne maz. Tad nu jautājums gluži ne par tradīciju, drīzāk…prioritātēm.

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *