Attēlam ir ilustratīva nozīme

Ja iestādes durvis arvien ir slēgtas…

Laikā, kad visā valstī bija noteikti stingri Covid-19 ierobežojumi, pieradām, ka darbiniekus valsts un pašvaldību iestādēs labāk netraucēt, jo uz tālruņa zvaniem reti kurš atbildēja, līdz ar to nokārtot vajadzīgo bija grūti, reizēm pat neiespējami. Nereti pat nebija skaidrs – vai pati iestāde Covid-19 laikā strādā vai nē, jo, palīdzot iedzīvotājiem kārtot dažādus jautājumus, sapratām, ka reizēm jāiejūtas gluži vai tāda pasaku tēla lomā, kam, cīnoties ar neganto raganu, pūķi vai vēl ko lielāku, jātiek galā ar septiņiem uzdevumiem, lai dabūtu karaļvalsti. Tie bija tikai paši neatliekamākie gadījumi, kad cilvēki ar redakcijas un žurnālistu atbalstu mēģināja sisties cauri attālinātās uzklausīšanas/dokumentu kārtošanas sienai. Daudzos citos gadījumos viena daļa svarīgiem jautājumiem atmeta ar roku, cerot, ka pienāks laiks, kad iestāžu durvis pašas atvērsies.

Brīdī, kad valdība lēma stingros ierobežojumus atcelt, nopriecājāmies, ka beidzot arī valsts iestādes šo ierobežojumu atcelšanu uztvers kā brīvlaišanu un atvērs savas durvis klientiem, bet – nekā. Arvien ir iestādes, kas aicina visus jautājumus kārtot telefoniski, sūtīt e-pastā vai kārtot jautājumu, rakstot iesniegumu portālā Latvija.lv. Vēl labāks ir aicinājums ir iesūtīt jautājumu, un tad uz to tiek solīts atbildēt… piecu dienu laikā… Arī mēģinot kaut ko nokārtot klātienē, arvien jāsaskaras ar faktu, ka patiesībā visi dokumenti tomēr jāiesniedz elektroniski. Tāpēc ļoti laimējas, ja darbinieks atļaujas tikties ar iedzīvotāju aci pret aci un palīdzēt – vismaz izskaidrot, kur kāds iesniegums internetā jāraksta, kurā ailītē vai lodziņā kāds ķeksītis jāieliek. Ak, jā, – vēl taču datorā ir robots, kas, atverot iestādes mājas lapu, piesakās palīdzēt, taču viss beidzas tai mirklī, kad jautājums atšķiras no tā, kas robotam iemācīts. Un, protams, ka arī tad, ja cilvēkam datora nav un viņš arī neprot ar to rīkoties…

Ko ar to vēlos pateikt?! Ka mūsu – katra cilvēka un valsts – dzīve reizēm norisinās gluži kā divās paralēlajās pasaulēs, un ka reizēm šķiet, ka šī valsts izdomātā pasaule ir radīta tikai tiem, kas faktiski jau tāpat ar visu labi tiek galā paši – kas labi draudzējas ar datoru, kam ir personīgais transports, kam viss ir labi sasniedzams un saprotams. Lepojoties ar laba interneta pieejamību, esam aizmirsuši, ka tas nav bezmaksas pakalpojums un ka šī pakalpojuma piedāvājums, piemēram, tālrunī vēl negarantē, ka cilvēkam ir prasme tajā aizpildīt iesniegumus iestādēm. Un arī tas, ka līdz ar pasi tiek izsniegti kodi elektroniskajam parakstam, vēl nenozīmē, ka jau nākamajā rītā valsts būs ieguvusi vēl vienu šī paraksta lietotāju. (Un staro citu paraksta lasītājs jau arī vēl ir jānopērk!…) Vai atbildīgā iestāde maz pavaicā senioram, vai viņam ir kur to lietot un vai ir prasmes kaut sistēmai pieslēgties?!

Kas atliek, ja neesi advancēts tehnoloģijās? Tad jāiztiek ar to, kas ir un kā ir. Jā, kā esam pārliecinājušies, savu reizi jāpaliek neziņā par ēdināšanas pabalstu, par pusdienu paku vai citu jautājumu, ko piedāvā valsts vai pašvaldība, jo neviens nezvanīs un vēstulē nestāstīs, ka pienākas nodokļa pārmaksa, pabalsts vai kāds cits labums.

Šobrīd, pieaugot saslimušo skaitam, atkal jāsāk bažīties, vai rudens pusē atkal nenonāksim nulles punktā, jo, šķiet, neko daudz no iepriekšējās situācijās neesam mācījusies.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.