Aprunāties vajadzēja…

Vasaras Saulgrieži jau aiz muguras, un Saule sākusi mērot ceļu lejup no Debesu kalna. Bet mēs laižam tālāk, iekrampējušies laika zirga krēpēs, cerībā, ka izdosies noturēties seglos.

Vasaras Saulgrieži jau aiz muguras, un Saule sākusi mērot ceļu lejup no Debesu kalna. Bet mēs laižam tālāk, iekrampējušies laika zirga krēpēs, cerībā, ka izdosies noturēties seglos. Nemitīgi mums tiek atgādināts, ka jāseko līdzi laikam, jāapgūst šis un jāapgūst tas. Arī Rainis uzsit ar zelta pātadziņu: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Un mēs attīstāmies, pilnveidojamies un maināmies uz augšu.

Bet reizēm gribas izkāpt no šī dzīves karuseļa, pieturēties pie kāda stabila balsta un noskatīties, cik rāmi peld mākoņi dzidrajās vasaras debesīs, cik svabadi padebešos virs Durbes estrādes priedēm skrien Pūtvējiņi – no dziedātāju mutēm tieši Dieva ausī bez starpniekiem mikrofoniem. Un kāda korista telefons brīvā improvizācijā uz mirkli ir bāka – drošības, patvēruma un gaismas simbols. Visticamāk, ka Eiropa mani nesapratīs, bet man liekas, ka draiskie kabeļi, kas Ziemeļvalstu un Baltijas Dziesmu svētu laikā nolēma paspēlēt paslēpes ar gaismu un skaņu, ne tikai kaut ko atņēma, bet arī šo to uzdāvināja. Piemēram, piešķīra notiekošajam jaunas nozīmes, atstāja vietu improvizācijai, ļāva skatītājiem, dziedātājiem, dejotājiem kļūt vēl vienotākiem. Un uz skatuves bija iespēja uzlēkt vēl pa kādai tautasdziesmai – arī tai, kurā viedi teikts, ka ar bēdu nav ko ucināties.

Ko tad līdzēja mikrofoni, ja par Ziemeļvalstu kultūru, klausoties viesu dziesmās, neuzzināju neko, jo neesmu profesionāla mūziķe un nacionālo kolorītu katrā dziesmā nespēju novērtēt? Būtu bijis labi, ja kāds man būtu palīdzējis saprast, par ko tiek dziedāts. Dziedātāji ar dziesmu saturu droši vien iepazīstas, mācoties dziesmas, bet vai tad Ziemeļvalstu un Baltijas Dziesmu svētkos skatītājs ir tikai nenozīmīgs piedēklis, uz ko šajos svētkos deklarētais mērķis – sekmēt Eiropas valstu kultūras apmaiņu – neattiecas? Ēzelītis I-ā reiz gribēja zināt, kādā krāsā bija balons, pirms tas bija saplīsis. Arī man gribējās zināt, par ko bija norvēģu un zviedru dziesmas, pirms tās pārtapa par “na, na” un “la, la”. Lietuviešu «Teka teka šviesi saule» skanēja tik dramatiski, ka meklēju tulkojumu internetā un gribēju noskaidrot, vai tā ir līdziniece mūsu tautasdziesmai «Tec, saulīte». Nenoskaidroju, pietrūka pacietības. Ja skatītāji Somijas himnas (tā tika pieteikta angliski) laikā sēdēja, tas liecina tikai par to, ka koncerta veidotāji nepapūlējās skaidrā latviešu valodā pateikt, ka šī ir himna, kuras laikā jāpieceļas. Dziesmā vienlīdz svarīgi ir gan vārdi, gan melodija, tāpēc gribētos, lai Dziesmu svētkos lielāka nozīme tiktu piešķirta Vārdam.

Mirttante koncerta veidotājiem teiktu: “Aprunāties vajadzēja! Vēl jau neesmu mirusi!” Vēl jau mums – Ziemeļvalstu un Baltijas iedzīvotājiem – ir sava valoda, ar kuru šajos svētkos bija īstā reize palepoties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *