Kā klājas uzņēmēj? MAF
Jauna vieta, kur visu sākt no nulles
Iebraucot sētā, var redzēt, ka te saimnieko čakli saimnieki. Turpat, netālu no mājas, redzamas četras siltumnīcas virs kurām – kūpoši dūmeņi. Aiz siltumnīcām – aploks. Tur rāmi svaigo ziemas gaisu izbauda divi zirdziņi… Kā vēlāk noskaidrojām, kopējā Bergmaņu ģimenes kopjamā platīna ir vien 1,7 ha. Sētā nevienu nemanījām… Un tad pār pļavu ieraudzījām brienam Elīnu kopā ar jaunāko dēliņu Jēkabu Ričardu un mājas mīluli – suņu meiteni Šēru.
Ieejot vienā no siltumnīcām, kur jau koši saziedējušas hiacintes un prīmulas, arī uzsākām sarunu par un ap puķēm un par darbu, kas jāiegulda, lai nonāktu līdz sev un citiem tīkamam rezultātam.
Elīna pastāstīja, ka ar puķu audzēšanas biznesu uzsākuši nodarboties 2017. gadā, ne šajā vietā – Degolē, bet gan Zentenē – saimniecībā «Cīrulīši», kas bijusi vīratēva īpašums. Bet sanācis tā, ka vecākajam dēlam Rihardam, kas nu jau ir skolnieks, bijis jāuzsāk bērnudārza gaitas. Sapratuši, ka Elīna nevar visus darbus apvienot ar bērna izvadāšanu. Arī vīrs Jānis saimnieko ne tikai saimniecībā, bet arī strādā algotu darbu. Tur – Zentenē, siltumnīca jau bijusi uzcelta, tomēr nolēmuši, ka ir jāsāk meklēt sava vieta – tāda, no kurienes bērnus būtu vieglāk izvadāt uz skološanās vietām (tagad ved uz Tukumu). Stāsta Elīna: “Nepagāja ilgs laiks, kad sludinājumā izlasīju par šīs vietas tirdzniecību… Atbraucām un sapratām, ka te paliksim! Un tad nu mēs divi jaunieši ar mazu bērnu sākām darbu… Visu no nulles. Te pat īsti nebija piebraucamā ceļa…
Jāsaka, ka viegli nebija, bet… Šis tomēr ir savs – savas mājas un savs īpašums, kur var saimniekot, kā vēlamies!
Uz «Imantām» atnācām 2018. gada oktobrī. Un tas bija kā traks skrējiens, jo sezona sākas februārī… Ātri cēlām siltumnīcas, un tas nekas, ka viss notika pa lieliem dubļiem… Tajā laikā nemaz nebija doma nodarboties ar pavasara puķu audzēšanu – vairāk domājām audzēt vasaras puķes – petūnijas, pelargonijas utt. Bet arī vasaras puķēm sezona sākas jau februārī, taču te bija plika lauksaimniecības zeme un mājiņa, ko arī mums bija jāatjauno. Mūsu noteikums bija tāds, ka obligāti ir jādzīvo uz vietas, jo aukstajos mēnešos – līdz pat aprīlim, noteikti arī pa nakti siltumnīcas ir jākurina. Tajā laikā, kamēr saimniekojām Zentenē, paši dzīvojām Vienībā, īrētā dzīvoklītī. Tā nu sākām šajā teritorijā rakt un veidot savu saimniecību – cik nu varējām, paši savām rokām.”
Prasmes un zināšanas gūtas jau no bērnības
Vaicāta, vai un kāda ir bērnības gados gūtā pieredze, Elīna stāsta: ”Pati esmu nākusi no Kuldīgas, kur arī mana ģimene vēl šodien audzē ziedus. Man vienmēr patika iet un iesaistīties visos puķu audzēšanas darbos – palīdzēt mammai. Tajā laikā, kad manas vienaudzes skrēja spēlēties, es biju pie puķēm. Mani sešos no rīta aizveda uz laukiem, kas bija 30 km no Kuldīgas, un tur atstāja… Mamma brauca atpakaļ vienos, divos… Tā kaut kā iegājās… Pēc skolas iestājos Bulduru tehnikumā, kur pabeidzu parka dārznieku fakultāti. Jāsaka, ka skolu es izgāju tikai, lai dabūtu diplomu, jo jau visu zināju no pieredzes, strādājot kopā ar mammu. Jāsaka lielu paldies viņai par to, ka man parādīja un visu iemācīja. Ja man tāda padomdevēja nebūtu, tad būtu grūtāk – viss būtu jāmācās no nulles, un šajā jomā ir tā, ka lielākoties zināšanas iegūst praksē, bieži arī kļūdoties.”
Cilvēki ziemā ziedus pērk arvien mazāk
”Iesākām saimniecību ZS «Imantas» ar vienu siltumnīcu. Nu esam izauguši jau līdz četrām. Trīs no tām ir apkurināmas, un, jāsaka, ka tas ir atliektiem galiem – pietiekoši, jo ziemas tirgus ir palicis sliktāks. Jā, kādreiz arī pavasara ziedus pirka daudz labāk, nekā tas ir šodien. Ar ko tas varētu būt skaidrojams? Domāju, ka tas ir mainījies ekonomiskās situācijas dēļ – tāpēc ka cilvēkiem tā nav pirmā nepieciešamības prece. Vasarā ir savādāk – spīd saulīte, cilvēki grib sev pie mājām skaistus ziedus… Bet tagad…. Kādreiz cilvēki, skrienot uz darbu, lai sevi vai kolēģus iepriecinātu, nopirka kādu ziediņu, bet nu viņi noteikti labāk izvēlas nopirkt kādu kūciņu. Tagad ir tā – ja sanāk, tad nopērk, bet tas nav bieži. Pagājušā gadā 8. martu uzsākām arī tulpju audzēšanu. Bet jāsaka, ka šajā nozarē, tāpat kā jebkurā citā, ir ļoti grūti uzsākt darīt kaut ko jaunu – mūsu gadījumā sākt audzēt kaut tādu, ko nemākam. Ar vasaras puķēm nebija problēmu – zināju, kas un kā jādara, – to iemācījos no saviem vecākiem. Bet uzsākt audzēt jaunu kultūru – ir grūti. Mums paveicās, jo pagājušais gads ar tulpēm bija labs – visas izpirka un to pat pietrūka. Tās mums izedavās ļoti skaistas – zemas un stingras… Jāsaka, ka mums veiksme uzsmaidīja arī ar to, ka trīs dienas pirms 8. marta spīdēja saulīte, jo, ja tā nebūtu, visas tulpes būtu tikai ar zaļiem pumpuriem. Mēs nedomājām, ka tās pāris reizes, kad nepakurinājām siltumnīcu, tik daudz ko izteiks… Ir jānāk, jākurina ikdienu, un divus mēnešus jānotur aptuveni 15-18°C grādi. Mēs mazliet paslinkojām, domājām, gan jau būs labi, bet beigās nokavējām. Un tādus zaļu pumpurus jau cilvēki pirkt nevēlētos… Taču tie bija tūkstoši latu, kas ir ieguldīti sīpolu iegādē, un mēs apzinājāmies: ja nepārdodam tajā dienā, tad ikdienā mēs vairs tik daudz nepārdosim. Bet viss beidzās veiksmīgi…
Šogad esam gudrāki, esam iemācījušies, kas un kā darāms… Nu arī esam jau atnesuši tulpes uz siltumnīcu. Pērn, kad ienesām 17. janvārī, sapratām, ka tas jau ir par vēlu. Jāsaka godīgi, ar informāciju, kā labāk izaudzēt konkrētas puķes, neviens jau nedalās. Visi vēlas par informāciju saņemt naudu – grib saņemt maksu kā par kursiem. Es vēl tāda – jauna un naiva; ja man jautā, tad pastāstu. Ja es zinu, kā darīt labāk, – pārdodu ziedus un padomu dodu līdzi par velti,” stāsta Elīna.
Darbs nekad nebeidzas…
”Mums sezona sākas ar to, ka iepriekšējā gada martā pasūtām stādus. Tas nav vienkārši, jo, neko nezinot par nākamo gadu, ir jāizplāno, ko un cik daudz vajadzēs. Šos stādus, kas zied šobrīd, arī pasūtīju pērnā gada martā, un nu man jādomā jau par nākamo gadu. Jā, tas ir risks, jo nekad nevar zināt, kā būs nākamā gadā…Puķu audzēšana ir riskanta lieta.
Stādi līdz mums nonāk septembrī, kad arī visus mazos stādiņus liekam jau iepriekš sagatavotos podiņos. Šogad atkal kļūdījos, stādiņus pasūtīju mazliet vēlāk, tādēļ nācās vairāk kurināt, lai uzaugtu krūmiņš un ieviestos pumpuri. Nevaram mēs siltumnīcā ielaist mīnusu… Taču, jāteic, ka šogad ir pateicīgs laiks, ja būtu -20°C, tad būtu liela kurināšana, un tās atkal ir papildu izmaksas.
Tad, kad beigsies pavasara zied, – 5. februārī, pie mums jau būs stādiņi vasaras puķēm, kam atkal jāsagatavo podiņi, augsne, un tie jāsastāda. Tie tika pasūtīti pērnā gada oktobrī. Lai pasūtītu arī tos stādus, ir nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļu. Un par to jau ir stāsts, ka stāda nopirkšana vēl būtu sīkums, vēl ir jānopērk arī viss pārējais – malka, kūdra, podiņš. Viss kopā salasās… Arī darbs jāiegulda, un šobrīd tas ir tikai mūsu abu – mans un vīra darbs. Lielākoties strādājam vieni. Reiz bija palīgs, bet ātri sapratu, ka vieglāk ir strādāt vienai – tad es zinu, kas jādara un ka tas arī ir izdarīts pareizi.
Lai darbi tiktu laicīgi un pareizi padarīti, īpaši jau laistīšanas darbi, visas siltumnīcas mums ir aprīkotas ar laistīšanas sistēmām, kā arī, piedaloties projektā, ieguvām līdzfinansējumu pludināmajiem galdiem,” stāsta Elīna un piebilst, ka neviena puķe neesot iekaltusi, jo tiekot laistītas ar pilināmo sistēmu. Vispār nevienam augam uz “galvas” ūdens netiekot liets, tas nepatīkot nevienam. To stāstot, Elīna arī deva padomu: ja, piemēram, lielajam petūniju podam liešot ūdeni virsū uz lapām, vēlāk tās vidus paliek tukšs – zari vien paliek. Bet, ja piestrādāšot – pacelšot zariņus un lies tikai uz kūdras, tad viss vidus būšot pilns ar ziediem.
Žēl, bet bieži netiek nenovērtēts ieguldītais darbs
Jautāta, kas ir ZS «Imantas» odziņa, kas ir tas īpašais ar ko atšķiras no citiem puķu audzētājiem, kuru arī mūsu pusē nav mazums, Elīna pastāstīja: ”Es vairāk pievēršu uzmanību kvalitātei. Mums pat nebūtu nepieciešamas tik daudzas siltumnīcas – mierīgi visu varētu salikt vienā, bet, jo retāk augi tiek izlikti, jo krūmiņi ir kuplāki un augs izveidos daudz vairāk atvašu, arī ziediņš ziedēs ilgāk.
Bet ar nožēlu jāsaka, pēc pieredzes – cilvēki, pircēji lielākoties šādus papildu ieguldījumus nenovērtē. Un lielākoties jau arī audzētājiem galvenais ir uzziedināt pēc iespējas vairāk ziedu, un viņiem neinteresē, kas ar augu notiks vēlāk, kāds tas būs pie klienta. Reti kuram ir tādi ziedi, kas man šķiet skaisti…
Es negribu pazaudēt savu kvalitāti, bet tomēr dažreiz šķiet, ka nav jau jēgas īpaši censties… Jo tad, kad par savu ziediņu paprasu 20 līdz 50 centus dārgāk, nekā citi, man pasaka: ”Ai, nē, tad es aizbraukšu pie tā otra un nopirkšu,… tāpat ziedēs.” Bet es taču redzu, ka tam otram nekā vairāk, kā tā viena zieda nebūs! Taču cilvēks tomēr izvēlas to par 2 eiro, nevis no manis par 2.50 eiro… Tad dažreiz liekas, kāpēc man celt tik daudz siltumnīcu un censties pēc iespējas labāk, ja pircējs tāpat to nenovērtē un nesaprot?…
Mēs jau gribētu, lai cilvēki mūs saprastu un saskatītu to tā, kā mēs to redzam. Vasarā bija labais piemērs: sieviete vēlējā sakombinēt puķu kasti, pati mājās sastādīs. Viņa man jautāja: kā man tik lieli un skaisti nokarenie podi izauguši. Un es arī skaidroju, ka podā nav viena stāda, tur ir vismaz divi, – tas kā minimums. Reti kura šķirne izaugs kupla, esot podā viena pati. Bet, piemēram, viena tāda pelargonijas šķirne ir – tā ir `Vista`, kas arī ir domāta lielākiem apstādījumiem. Nu, lūk, es šai sievietei saku, ka vajadzētu podiņā likt divus pelargoniju stādus… Vēlāk satiku viņu Tukumā, un viņa man teica lielu paldies par ieteikumu, jo viss augot skaisti un kupli. Un tas man ir lielākais prieks, ka ir šī atgriezeniskā saite – ka cilvēki ir priecīgi un apmierināti ar mūsu ziediem un novērtē manu doto padomu!
Jā, šobrīd mēs vairāk domājam par savu kvalitāti un savu vārdu, lai ir skaisti, lai cilvēki ir apmierināti. Ir ļoti svarīgi, lai šis darbs patiktu arī pašam puķu audzētājam, jo, ja tas nepatīk, tad to darīt ir ļoti grūti,” tā Elīna.
Cilvēkiem tiek piedāvāts viss un pats skaistākais
”Protams, ka arī mums pa šiem gadiem jau ir izveidojies savs pastāvīgo klientu loks, un es esmu stingri nolēmusi, ka pāris centu dēļ nezaudēšu savas produkcijas kvalitāti. Man patīk cilvēkiem piedāvāt visu to skaistāko, es nevaru uz tirgu aizvest to, kas man pašai nepatīk. Es pirms tirgus dienas izstaigāju siltumnīcas un sameklēju ziedus, kas man pašai visvairāk patīk. Tas man ir ikdienas darbs – atbraucot no tirgus, mašīnu izkrāmēju un ielieku tajā atkal jaunus, svaigus ziedus nākamajai tirgus dienai.
Mēs tirgojamies vairākos tirgos, piemēram, Kandavā, kur ir ļoti labs tirgus, un tur es jūtu, ka cilvēki manu darbu novērtē. Tur tirgus ir ātrs un īss…. Esam arī Tukumā, bet Tukuma tirgus atšķiras ar to, ka te visa kā jau ir par daudz – cilvēki vairs paši nezina, ko grib, un nenovērtē cilvēku ieguldīto darbu. Tad vēl reizi gadā – Mātes dienā, mums kā tradīcija ir došanās uz Apes gadatirgu. Tas mums ir tāds īpaši gaidīts piedzīvojums. Un tad, protams, ka cilvēki var braukt pie mums uz saimniecību un iegādāties ziedus pa taisno no siltumnīcām.”
Vaicāta par līdz šim rūgtāko saimniekošanas pieredzi, Elīna atzīst, – ir jārēķinās, ka šis ir riskants bizness un vienmēr būs kaut kāda daļa no produkcijas, kas būs jānoraksta – jāizmet kompostā. ”Atceros, mūsu pirmajā darbības gadā lielākā daļa ziedu aizgāja kompostā. Iesākumā arī braukāju pa tirgiem visā Latvija… Tukumā man nebija savas vieta, man ierādīja vietu kaut kur aiz dārzeņiem, pie bērnu drēbju kioska, kas ir viena no sliktākajām vietām tirgū, un tad arī bija tā, ka lielāko daļu no tā, ko aizvedu uz tirgu, arī atvedu atpakaļ. Jā, bija divi trīs gadi, kad mēs lielu daļu savas produkcijas metām ārā. Bet mēs noturējāmies… Paldies jāsaka vīram par atbalstu, jo viņš turpina strādāt valsts atalgotu darbu… Nav jau māksla tikai pasūtīt stādus un tos aizaudzēt, lielu pacietību vajag tad, kad izaudzētai ir jārealizē. Zinu vairākus audzētājus, kas arī atduras pret pārdošanu – neizdodas, un viss, tāpēc sava darbība jābeidz… Tas ir smags darbs. Un jāzina arī, ka katrā tirgū ir kaut kas īpašs, tikai tam raksturīgs. Tā, piemēram, Ventspilī cilvēkiem podiņos patīk dažādi miksiņi, bet Tukumā – viss pa vienkāršo – ja ir petūnija, tad ir petūnija, – bez piejaukumiem. Jā, katrā tirgū ir jāiepazīst klienta vēlmes, bet es esmu sapratusi, ka nevarētu nebraukt uz tirgu, – man ir nepieciešams arī tiešais kontakts ar saviem klientiem,” rezumējot saka Elīna.
Bergmaņu siltumnīcās paviesojās Baiba Reinsone
Nav vēl komentāru.