Atbildes uz šo jautājumu Kurzemes uzņēmēji meklēja pagājušajā piektdienā, 6. jūlijā, tiekoties Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras pasākumā Jaunpils pilī. Tikšanos vadīja LTRK Kurzemes reģiona vadītājs Ralfs Minkevičs, bet diskusiju par tēmu – kā dzīvosim ziemā – LTRK viceprezidents Kristaps Klauss.
Jāpiebilst, ka ar situāciju apkures jomā Tukuma novada pašvaldībā šajā tikšanās reizē pauda izpilddirektors Ivars Liepiņš un to publicējām 12. jūlija laikrakstā.
Strauji pieaug izmaksas
Skaidrojot, kā šobrīd jūtas uzņēmēji, SIA «Eco Baltia vide» direktors Andris Ziemelis atzina, ka izmaksas pieaug ļoti strauji, tāpēc ir svarīgi būt soli priekšā cenu kāpumam: “Salīdzinot ar 2021. gadu, šogad mēneša maksa par degvielu ir pieaugusi divas reizes, elektrības cena – trīs reizes, apkure – gandrīz divreiz, līdz ar to jāmeklē risinājumi, kā rīkoties šajos krīzes apstākļos. Viens no risinājumiem ir izvietot uz ražotņu jumtiem saules paneļus un kolektorus, par ko šobrīd domājam. Ir iecere pašiem ražot gāzi, izmantojot šķirotos atkritumus, no kuriem 20-25% var sadedzināt, jo tie tālāk nav izmantojami. Tā tas, piemēram, notiek Tallinā – no atkritumiem – resursa, kas tiek iegūts par velti – tiek nodrošināta apkure. Vēl viens risinājums ir efektivitātes veicināšana – jauni veidi materiālu pārstrādei, jaunas programmas, tehnoloģijas, to vidū robotizācija, standartizēti risinājumi, kas ir izmaksās lētāki. Un vēl uzņēmumā daudz strādā ar darbiniekiem, uzklausot viņu priekšlikumus, jo no viņu apmierinātības arī ir atkarīga uzņēmuma veiksmīga darbība.”
Prognozes sliktas, bet ekonomika aug
Diskusiju par to, kāda ir ekonomiskā situācija Latvijā, aizsāka «Luminor» bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, secinot, ka situācija Latvijā šobrīd tomēr ir diezgan laba: “Tas varbūt nesaskan ar vispārējo sajūtu, jo, ja paskatāmies mediju virsrakstus, sajūtas nav patīkamas, lai arī pārsvarā par slikto vēsta neekonomiski virsraksti. Latvijas ekonomikā pieaugums pirmajā ceturksnī bija virs 6%, pirmajā pusgadā tas varētu ap 5%, bet naudas izteiksmē – ap 20%. Jā, 2022. gadā kopumā pieaugums būs mazāks, jo gada otrajā pusē būs dažādi patiesības brīži, saistībā, piemēram, ar apkures cenām. Labie rezultāti gada pirmajā pusē lielākoties skaidrojami ar lielisku eksporta nozares sniegumu. Bet tagad būtu jāvērtē, cik izmaksā tas, ko saražojam un ko spējam vairāk pārdot… Pirmajā ceturksnī preču eksports naudas izteiksmē bija ar 30% pieaugumu, un tas skaidrojams ar cenu izmaiņām, īpaši koksnes produktiem, bet pakalpojumu eksportā pieaugums bija plus 40%, ja salīdzinām ar iepriekšējā gada sākumu. Piemēram, tūrisma pakalpojumu eksports 1. ceturksnī auga par 400%, bet kopumā pieaugumu veido informāciju tehnoloģiju un biznesa pakalpojumi – 1. ceturksnī tie uzrādīja 30% pieaugums, kas ir svarīgs arguments par labu Latvijas ekonomikas attīstībai.”
Reģionus ietekmē preču nozares kovidlaika pārkāršana
Skaidrojot ekonomikas attīstības tendences reģionos, P. Strautiņš uzsvēra, ka Latvijas ekonomika strukturāli sastāv no divām daļām: “Vispirms tā ir Rīga, kur aktuāls ir pakalpojumu eksports – informāciju tehnoloģijas, tūrisms, aviācija, kas attīstās labi kā pirmajā, tā arī otrajā pusgadā, un pārējā Latvija, kas saistīta ar preču ekonomiku – mežsaimniecību, lauksaimniecību, apstrādes rūpniecību, kā arī ar preču pārkraušanu Kurzemes ostās un ar dzelzceļa pakalpojumiem Latgalē. Gada otrā puse šajās nozarēs varētu būt problemātiskāka, jo Eirozonas un ASV ekonomika kuģo recesijas virzienā. Tas savukārt skaidrojams ar to, ka kovida pandēmijas laikā preču nozares bija pārkarsušas – tā kā cilvēkiem aizliedza satikties un pakalpojumu nozare līdz ar to apstājās, nauda tika tērēta precēm. Vienlaikus valdības sildīja ekonomiku, kā vien to varēja, un arī tas stimulēja preču nozares pārkaršanu. Sekas tam ir tādas, ka mājsaimniecībām vairs nevajag ilglietošanas preces, un to īpaši izjūt elektronikas nozare. Pārkarsa arī darba tirgus, un tas viss kopā rada recesiju.”
Kāpēc pieauga gāzes un naftas cenas?
Vaicāts, kā komentētu, piemēram, gāzes un naftas cenu pieaugumu, P. Strautiņš skaidroja, ka gāzes cenas Eiropā ietekmēja 24. februāris, kad sākās karš Ukrainā: “Patiesībā gāzes cenas sāka pieaugt jau pagājušajā vasarā, un tas norāda, ka tieši tad Krievijas ekonomika sāka gatavoties karam, piebremzējot gāzes piegādes Eiropai. Jau tobrīd tirgus dalībnieki pamanīja, ka gāzes krājumi neaug tā, kā tiem vajadzēja pieaugt. Kas būs nākotnē? Protams, kaut kad gāzes cena samazināsies, bet nebūtu prātīgi uz to paļauties, tāpēc labāk, piemēram, Jaunpilī un Lapmežciemā pāriet uz šķeldu.
Savukārt naftas tirgū cenu pieaugums saistīts ar izejvielu tirgus ciklu un klimata politiku. Naftas cenas strauji nokrita 2014. gadā, kad samazinājās investīcijas naftas ieguvē, piemēram, Norvēģijā tās saruka uz pusi, un tagad redzam rezultātu – cenām ir jāaug, lai vairāk investētu, vai arī jāaizvieto nafta ar kaut ko citu, piemēram, elektroauto. Arī tagad valdības nemudina ieguldīt fosilo kurināmo ieguvei un nemudina bankām aizdot šai nozarei.
Kas attiecas uz degvielas cenām, tās ir augstas, un to ietekmē milzīgā starpība starp naftas un naftas produktu cenām, kā arī zemais eirokurss. Taču tas mainās – šobrīd naftas produktu cenas strauji samazinās un pēc kāda laikā šo samazinājumu redzēsim arī degvielas uzpildes stacijās. Protams, degvielas pirktspēja tagad ir mazāka nekā pandēmijas laikā, bet labāka nekā pirms desmit gadiem.”
Viedokļi par ekonomikas attīstību nākamgad atšķiras
Kā, skaidrojot nākotnes prognozes ekonomikā, atzina P. Strautiņš, ir jārunā par to, kas mūs gaida rudenī: “Zinām, ka novembrī un decembrī būs lieli siltuma rēķini, tāpēc līdz pat nākamā gada vidum ekonomika jutīs lielo rēķinu atblāzmu un līdz ar to zemāku patēriņu tirdzniecībā un vietējā pakalpojumā nozarē. Tas bremzēs attīstību nākotnē.” Savukārt Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Zakatistovs uzsvēra, ka ministrija makroekonomiski neredz recesiju: “Nākamajā gada mēs redzam izaugsmi, kas varbūt būs lēnāka, bet būs, lai arī inflācija ir liela – kādi 16%, bet arī algu pieaugums ir liels – 15-16%. Pirmajā ceturksnī, kā jau izskanēja, ekonomikā bija 6% pieaugums, līdz ar to ir svarīgi saprast, kādu fiskālo telpu radīs ekonomikas pieaugums nākamā gada budžetā, jo tā būs tā nauda, ko varēsim izsniegt pabalstos. Mūsuprāt, tas nozīmē, ka atbalsts būs nepieciešams konkrētām mērķgrupām, kam algu pieaugums nebūs tik liels. Tas, ko dara Finanšu ministrija, – mēs lūdzām Eiropas Komisijai atļauju pārkāpt fiskālo disciplīnu un ļaut ieiet deficītā. Esam panākuši vienošanos, ka varam to darīt divās sadaļās – aizsardzības jomā un lai palīdzētu mazturīgajiem iedzīvotājiem enerģētikas krīzē.”
Atbalstam – 350 miljoni eiro
Vaicāts, cik liels varētu būt šis atbalsts un vai tas attieksies arī uz uzņēmējiem, A. Zakatistovs skaidroja, ka plānots šim mērķim novirzīt 350 miljonus eiro, veidojot mērķētu atbalstu iedzīvotājiem: “Pats galvenais būs Labklājības ministrijas izvirzītie kritēriji, jo tas, kā šodien pietrūkst, ir metodikas, lai palīdzētu tiem, kam tiešām jāpalīdz. Mēs nedomājam par mājsaimniecībām, bet par cilvēkiem, taču tas nav pareizi, jo kas ir trūcīgāki – divi cilvēki, kas dzīvo privātmājā vai pieci cilvēki dzīvoklī? Dzīvoklī dzīvojošie noteikti ir trūcīgāki.” Atbildot uz jautājumu, vai arī uzņēmēji var cerēt uz valsts atbalstu, kāds tas bijis pavasarī, piemēram, elektroenerģijai, – ministrijas pārstāvis skaidroja, ka par to lemj Ekonomikas ministrija, kas nāks ar saviem priekšlikumiem. Šis atbalsts varētu būt līdzīgs iepriekšējam, taču par to vēl būs politiskas sarunas.
Vaicāts, kā redz valsts atbalsta lomu iedzīvotāju un uzņēmēju pusē no ekonomiskā viedokļa, P. Strautiņš skaidroja, ka pēc tam, kad tirgus savu darbu ir padarījis, jāvērtē, kam gājis visgrūtāk, un tad tiem būtu sniedzams atbalsts: “Daļai Latvijas mājsaimniecību būs vajadzīgs atbalsts apkures rēķinu segšanai, bet tai pat laikā pēc Centrālās statistikas pārvaldes ziņām, par siltumu pērn maksājam mazāk nekā 2011. gadā. Savukārt algu likme no 2011. gada ir divkāršojusies un arī strādājošo skaits ir pieaudzis, līdz ar to mājsaimniecību ienākumi būs pieauguši pat vairāk nekā par 100%. Pieaugot maksai par apkuri, protams, daļa ienākumu tiek zaudēta, bet – vai tos vajag kompensēt? Būtu jauki, bet, pieļauju, ka nē, jo ir daudz citu vajadzību. Protams, būs cilvēki, kam vajadzēs palīdzēt vienmēr, bet tā ir individuāla politika, ko redz pašvaldību sociālie dienesti. Savukārt, ja sadalām Latviju šķeldas zemē, kas ir lielākā daļa, un gāzes zemē, kas ir mazākā, bet skar lielu skaitu iedzīvotāju, tad – ja palīdzam tiem, kas lieto gāzi, tas nebūtu pareizi pret pārējo Latviju – jo sanāk tā, ka tiem, kas bijuši vieglprātīgi un ir palikuši pie gāzes, mēs palīdzam, bet tiem, kas bijuši apdomīgi un pārgājuši uz šķeldu, nē. Jā, ar šādu argumentu varētu palīdzēt arī tiem, kas apkurē lieto šķeldu. Tas pats attiecas uz tiem, kas ir siltinājuši mājas un kas nav.”
Pagaidām Latvijā ir tikai puse no nepieciešamā gāzes daudzuma
Gāzes patēriņš Latvijā gadā ir 12 teravatsundas, no kurām šobrīd Inčukalnā ir astoņas vai nedaudz vairāk, lai gan vietas pietiktu 21. Vēl zinām, ka «Latvenergo» ir paziņojis par divām teravatstundām, bet vai uzņēmēji var cerēt, ka gāzi varēs nopirkt decembrī un janvārī – vai valsts par to rūpēsies, vai arī tā paliks tikai un vienīgi katra uzņēmēja atbildība? Bijušas runas, ka rūpniekiem gāzes nebūs, lai tās paliktu iedzīvotājiem… A. Zakatistovs skaidroja, ka ministrija ir aizrunājusi vēl divas teravatstundas uz rudeni, kas tiks piegādātas, kā sola Ekonomikas ministrija. Bet cenas būšot lielas. Tukuma novada pašvaldības vadītājs Gundars Važa, vaicāts, vai novadam ir gāze, lai nodrošinātu apkuri Lapmežciemā un Jaunpilī, skaidroja, ka uzkrāt gāzi nevar, tāpēc šobrīd reāli pateikt, vai būs gāze, nevar. Vienīgais risinājums ir meklēt alternatīvas apkurei. Taču arī par šķeldu runājot, pašvaldība esot cerējusi, ka tās piegādes vasarā būs straujākas, taču uzkrājumi tomēr tik ātri neveidojas, kā gribētos: “Tomēr visvairāk satrauc kopējais cenu pieaugums, ko iedzīvotāji izjūt jau tagad. Taču lielākas bažas, protams, ir par rudeni un ziemu, kad daudzas lietas būs atkarīgas no cilvēku maksātspējas. To izjutīs un jau tagad izjūt uzņēmēji un arī lauksaimnieki, kas ražas laikā ir spiesti rēķināties ar augstajām degvielas cenām. Un tas arī liek domāt, vai varēsim līdzvērtīgi konkurēt ar zemniekiem citās valstīs. Piemēram, Polijā degvielas cena bija par 40 centiem litrā zemāka nekā Latvijā, un tā ir liela atšķirība. Tāpat kā ir atšķirība starp algām, kādas saņem iedzīvotāji Rīgā un kādas ir novados.”
Kas ir zaļš un kas nav?
Viens no Finanšu ministrijas jautājumiem, kā skaidroja parlamentārais sekretārs, ir noteikt tās produktu grupas, kas tiek uzskatītas par zaļām un ilgtspējīgām, jo šis uzskaitījums dod pamatu bankām plānot nākotnes investīcijas. Šis jautājums ir cieši saistīts arī ar kurināmā resursiem. A. Zakatistovs: “Eiropas Komisijā (EK) šai ziņā ir gaidāmi sarežģījumi, jo šobrīd tiek lemts par to, vai gāze un atomenerģētika tiek uzskatītas par zaļajiem produktiem. EK sliecas domāt, ka tie ir zaļie produkti, ko varētu finansēt nākotnē, taču par to balsos Eiropas parlaments – ja nobalsos, ka tie ir videi nedraudzīgi resursi, tas padarīs grūtāku situāciju arī ar kūdru, jo tā mums ir svarīga. Ja tā tiks iekļauta zaļajā sadaļā, bankas finansēs investīcijas šajā nozarē. Šobrīd ir tā, ka Eiropa kūdru redz kā kurināmo – kā ogles, bet mēs to redzam, kā vietu, kur aug mežs, un tur ir disonanse, ja vēlamies kūdras sadaļu ekonomikā saglabāt.”
- Klauss piebilda, ka Eiropas parlamentā vēl šovasar būs balsojums par koksnes kurināmo – ir izvirzīta doma, ka enerģētikā varētu laist tikai zaru šķeldu un rūpnieciskos blakus produktus, bet Latvijā liela daļa ir malkas šķelda. Līdz ar to var rasties situācija, ka apkurē malkas šķeldu pat nedrīkstēs lietot. Tad jautājums, kāpēc gan, aizbildinoties ar apkures vajadzību, pieņemts lēmums cirst jaunāku mežu?…
Aicina siltuma ražotājus būt aktīvākiem
Kristaps Klauss, kas ir arī Latvijas Kokrūpnieku federācijas izpilddirektors, atzina, ka pēc CSP datiem par 2020. gadu (2021. gada dati būs pieejami augustā), Latvijas kopējais šķeldas patēriņš bijis 8 miljoni berkubikmetru, no kuriem 6 miljonus m³ patērē siltuma ražotāji, bet ap 2 miljoniem – rūpniecība, to vidū lielākā daļa ir kokrūpniecība. 2020. gadā eksportēts 2,3 miljonus m³, importēja – 1,7 miljonus m³, līdz ar to eksports 2020. gadā pārsniedza importu par 600 000 m³. Šī gada pirmajos četros mēnešos šķeldas eksports ir samazinājies par 140 000 t un imports – par 128 000 t. Savukārt Latvijā šogad patērētais apjoms pieaugs par 1,2 miljoniem m³, bet agrākais, kad jaunās jaudas ienāks tirgū, būs nākamā gada sākums, jo, kā jau ir izskanējis, valsts atbalsts pašvaldību pāriešanai uz šķeldu kavējas.
Viņaprāt, viena no problēmām, kāpēc nav šķeldas, ir tā, ka katlu mājas netiekas ar pārdevēju… Turpinot šo tēmu, SIA «Krauzers» un Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Araks skaidroja, ka pirms gada vasarā meža īpašnieks par savā īpašumā iegūtu apaugumu, kuru uzņēmējs sašķeldoja, saņēma 2-3 eiro par m³, un tas neveicināja vēlmi kādu ielaist savā mežā, bet šodien, saņemot jau 10 eiro/m³, jebkurš īpašnieks domā, kurā vietā viņa mežā ir šāds pārdodamais resurss: ”Šobrīd strādājam ar pilnu jaudu līdzīgā apjomā, kā citus gadus to darījām ziemā, taču tādas situācijas, ka uzņēmēji meklēs, kur pārdod šķeldu vairs nebūs, jo pieprasījums ir liels, tāpēc siltuma ražotājiem ir jāuzrunā šķeldas ražotāji, jāpiedāvā izdevīgi nosacījumi, nevis jābiedē ar soda sankcijām, un viņiem ir jāmaksā par saņemto šķeldu. Ir svarīgs dialogs. Aizvadītās apkures sezonas lielākā problēma, kas šķeldas ražotājiem radīja zaudējumus, bija tā, ka noslēgtie līgumi neļāva paaugstināt cenu. Tāpēc līgumiem jābūt elastīgiem, ļaujot cenu indeksēt, lai vietējais pircējs var cīnīties ar eksporta pircēju, kas vienmēr būs elastīgs. Mans viedoklis – ka līdz septembrim ražotājs slēdz piegādes līgumu uz mēnesi, bet, sākoties apkures sezonai, līgums tiek slēgts, piemēram, no oktobra līdz decembrim.”
A. Zakatistovs skaidroja, ka var aicināt Iepirkumu uzraudzības biroju sagatavot vadlīnijas, lai birojs runā ar pasūtītājiem, kam likums jau tagad ļauj būt daudz elastīgākiem šajos iepirkumos. A. Araks iebilda, ka pirms divām nedēļām Ekonomikas ministrijā bijusi saruna, kurā visas puses aicinātas sēsties pie galda un runāt par šiem jautājumiem.