Jau otro gadu aprīlī uz Tukumu jābrauc nevis pēc smukuma, bet pēc literatūras. Lai gan… kas gan cits ir literatūra, ja ne smukums? Varbūt pat īstākais no visiem Tukuma smukumiem!
Arī šogad festivālā aktīvi rosīsies vietējie literāti. Grāmatas «Vecmāmiņas pūra lade» autore Irīna Pumpure darīs to, kas viņai padodas vislabāk – trīs seansos radoši darbosies ar bērniem. Tas, ka šogad vajadzīgas jau trīs radošās darbnīcas bērniem, ir iepriecinošs apliecinājums gan Irīnas prasmei strādāt ar šo auditoriju, gan tam, ka grāmatu mīlošu tukumnieku kļūst arvien vairāk.
Jaunā līmenī notiks, iespējams, festivāla aizraujošākā sadaļa – «Rakstnieku dueļi», kas ir tieši Tukumā radusies performance. Divi pagājušā gada duelanti – Guna Roze un Guntis Tālers šogad būs maču sekundanti. Guna uzmanīgi sekos reālisma žanra rakstnieču – tukumnieces Lienes Kurkas un festivāla vieses Leldes Jaujas viedokļu cīņai, bet Guntis – kriminālromānu autoru, tukumnieces Rolandas Bulas un vieses Lienas Hačatrjanas detektīvsāncensībai. Trešā duelantu pāra – dzejnieku Gvido Drages (Tukums) un Jāņa Rokpeļņa (viesis) vārdu kaujā punktus skaitīs «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» žurnāliste Liena Trēde. Kāpēc visi trīs sekundanti ir žurnālisti? Tāpēc, ka viņiem piemīt profesionāli uzasināta dzirde, – viņi prot uzmanīgi klausīties un vienlaikus notvert pērles nebūtisku runu plūdos. Turklāt gan G. Roze, gan G. Tālers ir izlasījuši visas savu duelantu grāmatas. Abu dzejnieku daiļradi pārzina arī trešā sekundante Liena.
Šī festivāla jaunums – diskusija «autors-lasītājs-kritiķis. Vai iespējams zelta vidusceļš?» Diskusiju vadīs žurnāliste un rakstniece Guna Roze, sarunā piedalīsies arī rakstnieks Guntis Tālers, redakore un literatūras kritiķe Bārbala Simsone, grāmatu blogere Lilita Linkeviča, bet lasītājus pārstāvēs bibliotekāre Dace Brakmane. Visi kopā mēģinās noskaidrot, kāpēc tās grāmatas, ko kāri “apēd” lasītāji, parasti paliek kritiķu nepamanītas (labākajā gadījumā), turpretim tā literatūra, ko slavas saulītē ceļ kritiķi, neaizrauj lasītājus.
Ar Valsts kultūrkapitālfonda atbalstu – uz Tukumu pēc literatūras – īsta delikatese grāmatu gardēžiem!
***
Gunta veidotas MI ilustrācijas sekojošajiem pastāstiem
Baiba Talce
Divas vēstules
- klasē, kad publicējos žurnālā «Draugs», mans Skolotājs atver septembra numuru un virs mana dzejoļa lasa – Baiba Kalniņa. Starpbrīdī pienāk pie manis ar žurnālu un nopietnā balsī jautā, vai esmu sev piešķīrusi pseidonīmu? Tikko atskrējusi no radiomezgla, knapi aptverdama, kas ir pseidonīms, saku, ka, protams, nē – un, ja gribētu to darīt, tad pseidonīms būtu Lejiņa. Skolotājs par tādu “nejēdzību” (tolaik es pati bieži lietoju šo vārdu saistībā ar skolas lietām), zvana uz redakciju, lai saņemtu paskaidrojumu. Tur atbild visas pieņemtās standarta frāzes un solās noskaidrot. Pēc pāris nedēļām uz skolu pienāk man adresēta vēstule ar atvainošanos par kļūdu. To parakstījis tā laika literārais konsultants – pats Ojārs Vācietis! Man viņa paraksts tolaik šķita daudz būtiskāks par vēlāk publicēto atsaukumu, es vēl ilgi šo vēstuli glabāju, līdz daudzajās dzīvesvietu maiņās tā pagaisa.
Savukārt 80-to gadu vidū citu vēstuli saņēmu no tā laika izdevniecības «Liesma» dzejas nodaļas redaktora Imanta Auziņa. Gribēju izdot pirmo krājumu un aizsūtīju pabiezu dzejoļu kopu ar jautājumu, vai varētu krājumu iesniegt. Liels bija mans izbrīns, kad saņēmu oficiālu atbildi, pilnu ar ideoloģiskas ievirzes argumentiem, ka nevar drukāt, jo manā dzejā neesot sociālā aploka. (Ha-ha, manā dzejā tā nav līdz šai dienai! Varbūt pēdējā laikā nedaudz kovida un kara ietekmē.) Rezultātā iekšēji sašutu, bet tad nolēmu tomēr atbildēt, izlīdzoties ar homonīmiem. Piezvanīju uz redakciju, palūdzu b. Auziņu un vienā mierā pateicu: “Dzeja nav teļu ganīšana, tai aploks nav vajadzīgs.”
Maija Laugale
Kas nopublicēts, tas jādara
Ir 2024. gada vasara, un esmu tikko atgriezusies no UNESCO konferences Portugālē. Saņemu ziņu no Gunas, ka Tukku Magi «Open Stage» pasākumam meklē kādu jauno literātu, kas varētu lasīt savus darbus, un – vai es to varētu izdarīt? Domāju – jā, varētu nolasīt kādu no saviem Tukuma prozas fermentācijās apbalvotajiem stāstiem, un vakarā pirms pasākuma aizpildu anketu. Ap pusnakti pamanu Tukku Magi soctīklos izliktu plakātu ar dalībniekiem, kuru vidū ir mana bilde ar aprakstu, ka uzstāšos ar dzejas lasījumiem. Jāņem vērā, ka savu dzeju publiski vēl nebiju lasījusi un, ja godīgi, man bija pārāk bail to darīt. Bet, kas nopublicēts, tas jādara. Tā nu nakts melnumā izveidoju savu pirmo dzejas izlasi un nākamajā dienā pēc darba aizbraucu uz pasākumu, kur pirmo reizi uzstājos ar pseidonīmu Mayū. Vai es būtu uzdrošinājusies lasīt savu dzeju bez šī pārpratuma? Noteikti nē, tāpēc paldies tiem, kas saredzēja manī vairāk dzejnieci nevis prozaiķi, jo pēc tā notikuma beidzot jutos pietiekami pašpārliecināta, lai pieteiktu sevi kā dzejnieci un uzstātos arī citur.
Gvido Drage
No tevis tek
Gribat zināt, no kā tie pantiņi rodas?
Oi! – visnegaidītākajās zituācijās. Izstāstīšu vienu. Māras dienā, 25. martā, stiepu mugursomā pieclitrīgu plastmasas buteli ar kļavu sulu uz savu bibleni kā prezentu par datora lietošanu. Priecīgā noskaņā gaidot mīļu paldies. Taču tur mani sagaida brēciens: ”Apstājies! Ne soli tālāk! No tevis tek!”
Pasaulīt, kas tek? Atģidies tomēr pēkšņi saprotu, ka man slapja… pakaļa. Pardon! Lai gan – par ko te atvainoties, mana pakaļa nevienam citam ēst neprasa, tomēr tagad slapja gan. Tas sasodītais sulas pods sācis tecēt. Itin kā pavasarīgs lietiņš lītu. Kaut kad sen dzirdēta melodija iezumējās gaisā, un pantiņš klāt:
Mārtiņam Rītiņam
pavasarīgs Rītiņš bija,
sīkām lāsēm lietiņš lija
tāds lipīgi salds…
(tas nekas ka Māras diena,
nāks rudentiņ`is
arī Mārtiņš būs klāt)
Irīna Pumpure
Blondīne, bet ne tā
Tā jau ir klasika, ka, svarīgus personu apliecinošus dokumentus mainot, ik reizi nākas cīnīties par garumzīmēm un palikt neapmierinātam ar foto tajos. Papukstam un liekamies mierā. Arī par tādiem niekiem, ka tiekam nokristīti citādos vārdos vietējā avīzītē, nav vērts satraukties. Savējie pazīs un sapratīs, kas ir pasākumā lasīto dzejoļu autores Benita Debeļska un Ināra Pumpure. Bet fušieri gadās arī lielajās avīzēs.
- gada sākums. Tikko iznākusi mana grāmata bērniem «Vecmāmiņas pūra lāde». Guna Roze šajā sakarā uzbur mazu interviju, pievieno arhīvā atrastu bildi un nosūta materiālu drukāšanai. Šo avīzi neabonēju, tādēļ pirmo ieskatu rodu, atverot e-izdevumu. Ak, mī un žē! Foto redzamā dāma gan ir blonda, tās seja nav saskatāma, bet skaidri zinu, ka tādā Purvīša gleznas cienīgā dabas stūrītī pie upes nekad neesmu piefiksēta. Zvanu Gunai. Viņa arī šokā. Tur, lielās avīzes galā, noticis misēklis. Ienākušajos materiālos paķerts foto no nākamajā nedēļā plānotās intervijas. Tiem lasītājiem, kuri nekad nav redzējuši raksta varones vaigā, ir vienalga – tā ir rakstošā audēja Irīna P. no Tukuma vai dzejniece Maruta A. no Rēzeknes. Ar Marutu esam pazīstamas jau no draugiem.lv laikiem. Sazinājāmies, izsmējāmies un pieņēmām avīzes redaktores sirsnīgo atvainošanos.
Guna Roze
Žurnālista prieciņi
Pirms gadiem divdesmit pieciem, kad vēl plauku kā ziedoša ieva, žurnālam «Klubs» intervēju slaveno tandēmu – Voldemāru Šoriņu un Zigurdu Neimani. Tikšanās notiek pavasara skurbulī, āra kafejnīcā. Apsēžamies pie galdiņa, šie abi tādi nenopietni – koķetē, smejas. Lai noskaņotu darbam, izņemu no somiņas diktofonu un nopietni saku:
– Es tad nu lieku savu darbarīku galdā!
Šie saskatās, sasmaidās un atbild:
– Mēs savējos gan labāk atstāsim zem galda.
***
Pārrakstīšanās kļūdu dēļ publikācijās var gadīties jautri misēkļi. Diezgan bieži intervijas atšifrēt (pierakstīt datorā to, ko cilvēki sarunājuši diktofonā) uzticu savai meitai. Šad tad lasu viņas atsūtīto materiālu un šaubos: vai tiešām viņš tā teica? Jāpārbauda! Reiz bija pierakstīts: “Jutos tik slikti, tik slikti, ka nopērku suni.” Klausos ierakstu, varonis saka: “Jutos tik slikti, tik slikti kā nopērts suns.” Citā reizē redzu tekstu: “Šo dievietei līdzīgo teļu nav iespējams aizmirst.” Atkal klausos. Intervējamais saka: “Šo dievietei līdzīgo tēlu nav iespējams aizmirst.” Skaidrs, ka pirksti kļūdījušies ar garumzīmes zīmes taustiņu.
***
- gadā žurnālam «Ieva» intervēju sabiedrībā zināmu cilvēku – jaunu biznesmeni, augstas amatpersonas dēlu. Runājot par privāto dzīvi, viņš atklāja, ka nav apprecējis ilggadējo draudzeni, jo tikai par 50/50 procentiem pārliecināts, ka viņa ir īstā. Kamēr gatavoju materiālu, viņš katru dienu sūtīja e-pastus, kur likmes mainījās: te 30/70, te 60/40, te 20/80. Kad žurnāls jau bija nodots drukai, kārtējo reizi lūdza mainīt procentus, bet bija jau par vēlu. Neesmu sekojusi šī pāra gaitām, bet ceru, ka meitene ir laimīga ar kādu, kurš pārliecināts par visiem simts.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Tukums – UNESCO” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2024
Nav vēl komentāru.