Tieši ar šādu mērķi – pastāstīt un parādīt, kā rīkoties un tikt galā ar dažādiem izaicinājumiem, ja dzīvē esat kļuvis par kāda aprūpētāju – pagājušā gada nogalē norisinājās seminārs arī Tukumā. To organizēja fonds «TZMO» sadarbībā ar novada sociālo dienestu un galvenokārt bija paredzēts aprūpējamo tuviniekiem.
Kas un kā sāp?
Ir daudz lietu, apstākļu un sajūtu, ko, esot veselam, grūti izprasts vai pat iedomāties, tomēr cilvēkam gulošā stāvoklī tas ir nozīmīgi. Par to, kā rīkoties dažādās situācijās, ko ņemt vērā un, piemēram,– kā sarunāties ar cilvēku, kurš nonācis jūsu aprūpē, seminārā plaši stāstīja Agita Melbārde-Kelmere (Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, programmas vadītāja, māsa), kurai ir ne tikai profesionāla, bet arī personīga pieredze
– Cilvēks var teikt, ka viņš jūt sāpes. Tas, ko varam darīt, ir likt tās noraksturot, piemēram, izmantojot skalu no 0 līdz 10, lūgt pastāstīt, kurā ķermeņa vietā tās tieši jūt, kādas tās ir – cērtošas, īdošas vai tamlīdzīgi. Un pēc tam, vadoties no tā, kādas šīs sāpes ir, varam izsecināt, kādai būt pretsāpju terapijai, cik bieži kādas zāles dzert vai arī, piemēram, ir situācijas, īpaši, ja cilvēks tikai gulošs, kad sāpes mazināt palīdz pozas maiņa. Bet sāpes ignorēt nevaram. Kā ģimenes, tā citiem ārstējošiem ārstiem ir jānodrošina cilvēkam pretsāpju terapija, īpaši, ja sāpes ir ilgstošas.
Ja par fizisko komfortu: situācijās, kad cilvēks kļuvis kopjams, ir svarīgi saprast, ko tad viņš no mums sagaida. Vai, piemēram, pietiek, ka atveru viņam dušas durvis un viņš pats izdara un var izdarīt pārējo, kas nepieciešams, vai arī ir cilvēks ir jānoģērbj, jāsēdina krēslā, jāatgriež dušas krāns un tā tālāk. Ir jāsaprot detaļas jeb tas, ciktāl darām mēs un ko var izdarīt mūsu aprūpētais cilvēks pats. Un, pat ja redzam, ka paša iespētais ir it kā ļoti mazs apjoms, laika gaitā tomēr ir jāmēģina, lai tas pieaugtu. Piemēram, labi, šodien viņš vēl nevar pats aizsniegt ziepes, taču pēc nedēļas varbūt tomēr varēs un varbūt ir vērts tās novietot tuvāk. Savukārt situācijās, kad cilvēks ir tikai sēdošs vai gulošs, reizēm ir vērts lietas novietot it kā mazliet tālāk, lai cilvēks pats mēģinātu stiepties, sniegties, tādējādi veicinot viņa aktivitāti… Šajā brīdī varbūt arī vēl nevarēs, taču varbūt kaut kad nākotnē… varēs! Un ir būtiski arī izsecināt, kāpēc nevar aizsniegt – vai lietas ir par tālu, par augstu vai tam ir kādi citi iemesli.
Par radošumu un privātumu
Ne katram varbūt pieejamas tā saucamās funkcionālās gultas, dažādi pārvietošanās palīglīdzekļi, to skaitā pielāgojami kruķi un staiguļi, tomēr prakse liecinot, ka arvien plašākas ir šo līdzekļu izīrēšanas iespējas. Kā arī reizēm, ja izprotam situāciju, mēs varam veikt arī paši savus pielāgojumus, skaidro A. Melbārde-Kelmere. Katrā gadījumā ir jādomā par to, kā uzlabot cilvēka ikdienu, izmantojot palīglīdzekļus.
– Slimnīcā, piemēram, mums bija gadījums, kad pacientam, kam ir iedzimta invaliditāte, bija nepieciešams elpināšanas aparāts un viņš nevarēja pārvietoties. Radinieki gan pēc pāris dienām uz slimnīcu atveda viņa elektrisko krēslu, izdomājām, kā elpināšanas aparātu tam pielāgot, un cilvēks iemācījās izsaukt liftu – pats vasarā brauca ikdienu laukā, sēdēja dārzā un baudīja laiku. No mums tas prasīja izdomu, kā pēc iespējas atvieglot šo procesu. Jā, reizēm tas prasa ieguldījumus, radošu pieeju, bet rezultātā tā ir iespēja sniegt cilvēkam ne tikai fizisku, bet arī emocionālu komfortu.
Kā jau minēju, aprīkojums, ko izmantot, var būt dažāds. Ne vienmēr to vajag pirkt, bet varbūt reizēm tiešām var izīrēt, aizņemties, vai izdomāt savus pielāgojumus. Noteikti tas ir labāk par to, kā cerēt, ka… gan jau iztiks.
Vēl nedaudz par privātumu. To būtu jānodrošina ne tikai slimnīcā, bet arī mājās. Nu, piemēram, ja aprūpē ir divi veci cilvēki, būtu jāņem vērā viņu audzināšana, tradīcijas. Un tas, ka cilvēki varbūt nodzīvojuši kopā 70 gadus, izaudzinājuši bērnus un mazbērnus, automātiski nenozīmē, ka, piemēram, sieviete nejutīsies neērti, ja tiks ģērbta vai mazgāta vīra priekšā. Tāpat varbūt, iespējams, tikpat svarīgs būs svārku garums, galvassega un citas nianses, ko varam ņemt vērā un ievērot ģimenes iekšienē. Un, protams, arī aprūpes iestādēs nevaram un nedrīkstam pieņemt, ka, ja cilvēks ir gultā un vecs, ka viņš neko nesaprot un nemana. Arī te jānodrošina, lai nebūtu, piemēram, atkailināšana. Tas jebkurā gadījumā būtu neētiski gan pret klientu, gan pret pašiem, kā aprūpes pakalpojuma sniedzējiem. Ir svarīgi saglabāt cieņu pret cilvēku, viņa ķermeni, un svarīgi to atgādināt sev, pat ja ikdienas rutīnā var gadīties, ka par to aizmirstam…
Jāpielāgo miega režīms
Svarīgi, ka uz pasauli, uz lietām un apstākļiem mēģinām paskatīties it kā ar šī aprūpējamā cilvēka acīm. Svarīgs var būt viss, sākot ar grīdām istabā un beidzot ar apkārtējām skaņām, ikdienas režīmu.
– Ideālais variants, protams, ir tad, ja šiem cilvēkiem ir sava atsevišķa istaba. Taču ne vienmēr tas tā notiek, bet mēs atkal… – varam vidi pielāgot un iekārtot lietas tā, lai viss nepieciešamais būtu pēc iespējas sasniedzamāks, ērtāk lietojams. Lai būtu ērti piecelties, nokļūt līdz tualetei, lai pārvietošanās būtu pēc iespējas drošāka. Reizēm tas, protams, var būt arī sarežģīti vai vienkārši par to neaizdomājamies. Nu, piemēram, ja mājās ir parketa vai lamināta grīda, pārvietojoties pa to čībās apautām kājām, kas, īpaši, ja pašam to grūti izdarīt, nav pietiekami cieši uzvilktas, ir risks paslīdēt un krist. Tāpat jāizvērtē, kur ir sliekšņi vai paklāju malas, kas tāpat rada šo risku, un kritiens vecākiem cilvēkiem var beigties ļoti bēdīgi.
Par skaņām. Jā, reizēm ir labi, ka skan mūzika, radio, bet jāizvērtē, cik tā skaļa un vai tā patiesībā cilvēku nesatrauca. Ir būtiski arī ievērot klusuma režīmu, ko mājas apstākļos, protams, izdarīt ir vienkāršāk. Slimnīcās vai aprūpes iestādēs pārsvarā tiešām ir skaļi – balsis, ierīces, citas skaņas… Ar to zināmā mērā saistīts arī miegs. Ir svarīgi to nodrošināt un ņemt vērā miega režīmu, kas cilvēkiem ir atšķirīgs, tai skaitā atkarībā no vecuma posma. Tomēr, jāņem vērā, ka reizēm šiem aprūpējamiem, līdzīgi, kā tas mēdz būt ar maziem bērniem, sajūk ikdienas miega režīms. Naktī cilvēks var būt aktīvs, bet dienās – snauduļot. Jābūt atkal gudriem un jāmēģina to mainīt, paredzot, kā to mainīt, un dienas laikā cilvēku padarītu aktīvāku, to skaitā, arī radot varbūt kādas traucējošas skaņas. Jāved, ja iespējams, cilvēks laukā vai jāvēdina telpas un tamlīdzīgi. Ja, cilvēks ir gulošs, protams, ārā iešanu ne vienmēr izdosies nodrošināt, bet tad varam izvērtēt, kas ir šīs aktīvās pozas – tās mainīt un mainīt cilvēka novietojumu, liekot darboties un kaut ko darīt, ka vai aicinot zirņus krāmēt no vienas bļodas otrā. Svarīga ir šī aktivitāte, lai pēc tam naktī varētu gulēt! Ļoti bieži šiem cilvēkiem arī jālieto dažādi medikamenti, kurus dod vakarā. Bet atkal, ja secinām, ka ir grūti piecelties, cilvēks no rītiem ir snauduļojošs, tad sadarbībā ar ārstu tas jāizvērtē, un, iespējams, kāda zāļu deva jāpārplāno.
Aprūpē nozīme ir daudzām un dažādām lietām. Piemēram, lai ratiņkrēslam būtu gumijas riepas, kas ir klusākas lietojot un arī drošākas. Jāpadomā, kādas krāsas ir cilvēkam apkārt, kādus traukus lietojam. Starp citu, ievērojot krāsu terapijas principus, mēs arī cilvēku varam padarīt aktīvāku. Tāpat būtisks ir mikroklimats, temperatūras režīms, kur katram var būt savs individuālais komforta līmenis. Bet jāņem vērā, ka vecumā un arī dažādu saslimšanu gadījumā mikrocirkulācija var būt traucēta un pats cilvēks nejūt temperatūras nianses. Tieši tādēļ, piemēram, cilvēki, kam ir cukura diabēts, var apdedzināties, – jo pirkstu gali ir nejūtīgi.
Visbeidzot svarīgs ir arī apgaismojums – pārāk spilgta gaisma apžilbinās, krēsla var apgrūtināt pārvietošanos. Būtisks ir iekārtojums kopumā, tai skaitā mēbeļu izvietojums, pielāgots tualetes pods, dušas kabīne, kur būtu paklājiņš, lai neslīdētu. Te gan svarīgi atcerēties, ka paklājiņam jābūt labi piestiprinātam, lai tas pildītu savu funkciju, kā arī tas regulāri jātīra, lai, piemēram, nesavairotos baktērijas. Īsāk sakot, ja cilvēks ir nonācis jūsu aprūpē, ir jāmēģina it kā iziet vai iedomāties, kāds ir viņa ikdienas ceļš, īpaši izvērtējot iespējamos riskus, kā arī, jā iespējams, jānoskaidro, kas ir tās lietas vai apstākļi, kas viņam rada šaubas vai diskomfortu.
Nu, piemēram, cilvēks saka, ka viņam reibst galva, kas tā var būt, strauji pieceļoties. Tad svarīgi to izprast un paskaidrot, kā darīt būt ieteicamāk, ka, piemēram, vajadzētu piecelties lēnām, pakāpeniski, no sānu pozīcijas un tamlīdzīgi.
Jāpadomā arī par sevi!
Kas ne mazāk svarīgi, uzsver A. Melbārde-Kelmere, aprūpētājam ir jāatrod veids un iespējas, kā pašam uzturēt enerģiju un veselību, jo, ja būsim sadrūmuši, īgni un noguruši, mūsu iespējas otram palīdzēt arī būs diezgan ierobežotas.
– Aprūpētājiem arī jāatceras ievērot ergonomikas principus, pretējā gadījumā tiks sabeigtas muguras, locītavas, kājas un rokas. Tas līdzīgi kā dejošanā – jāredz ne tikai tas, kur mēs šajā brīdī esam nostājušies, bet arī jāzina, kas būs nākamais solis, jāredz, kur ir pārējie dejotāji un ko viņi darīs. Tādai pašai ir jābūt sadarbībai ar aprūpējamo.
Aprūpe reizēm būsim atbildīgi tikai par daļu no ikdienas, bet var gadīties, ka mūsu pārziņā ir viss komplekss – arī ēdināšana, higiēna, iespēju robežās – ārstniecība, rūpes par to, lai neveidotos izgulējumi un tā tālāk. Bet, neskatoties uz to vai esat viens, vai arī komandā, pēc iespējas jādara viss, lai veicināti aprūpējamā cilvēka pastāvību. Jā, iespējams, konkrētajā brīdī stāvoklis ir tāds, kā ir, bet mērķis ir, piemēram, lai viņš pats var paēst, sēdēt, palasīt grāmatu, aiziet uz tualeti – katram būs individuāli tas, ko viņš varēs sasniegt, bet ir jāmēģina, jādara palēnām, pamazām, bet jādara.
Jāpiemin arī, ka vecuma un slimību dēļ, visticamāk aprūpējamam būs ietekmēts viņa muskuļu spēks. Pārsvarā dažādu iemeslu dēļ būs samazināta muskuļu masa, bet – ne vienmēr. Šobrīd novērojama tendence, ka pacientiem ķermeņu masa pieaug, jo reizēm, ja cilvēks saslimst un kļūst nespējīgs, radinieki, lai nodrošinātu viņa komfortu, sāk nest dažādus našķus. Bija, piemēram, situācija slimnīcā, kur pacientam – 260 kilogrami. Mēģinājām saprast, vai maz gulta izturēs…To divu mēnešu laikā, ko viņš pavadīja pie mums, diezgan labi izdevās samazināt svaru, bet bija lielas diskusijas, piemēram, ar sievu, kas nesa našķus. Un arī pats cilvēks sākumā tā kā protestēja, ka tos nedodam, bet, kad viss tika izskaidrots un viņš aptvēra, ka spēj pats pieskarties saviem ceļgaliem un pats apgriezties gultā, saprata lietas būtību. Jā, reizēm jau cilvēki tā runā par našķiem: ”Tas ir mans vienīgai prieks, kas palicis,“ un arī ģimene, lai izbēgtu skandālus, viņu apgādā ar našķiem, bet tas atlabšanu neveicina. Tajā pašā laikā, protams, nedrīkst aizmirst, ka ēšana tiešām ir viena no dzīves baudām un ka bieži vien mēs ēdam ar acīm, tādēļ būtiski, ka sekojam līdzi ne tikai tam, vai ēdiens, piemēram, nav pārāk karsts vai auksts, bet arī padomājam par tā izskatu kopumā, tai skaitā arī par noformējumu. Trauki var būt krāsaini, un arī salvetīti varam nolikt noformējumam!
Palēnām, pamazām, bet – iekustināt
Lai situāciju normalizētu un pat uzlabotu, ir svarīgi nodrošināt dažādas aktivitātes, kas cilvēkiem, kuri guļ gultā, protams, ir pavisam savādākas, nekā, piemēram, sporta zālē un kur padomus varētu sniegt ārstējošais ārsts, arī fizioterapeiti.
– Arī, atrodoties gultā, varam nodrošināt gan pasīvās, gan aktīvās kustības. Tādējādi, atkarībā no cilvēka stāvokļa kāds muskulis jāsasprindzina, kāds jātrenē un, būtiski, ka mēģinām pakāpeniski slodzi kāpināt. Un pat ja cilvēkam, piemēram, kustas viena roka, tāpat pasīvi jākustina arī otru, jo rokas, tāpat kā acis un ausis, ir pa pāriem, un svarīgi, ka abas puses tiek darbinātas.
Iesākumā cilvēks varbūt tikai gulēs, bet, ļoti iespējams, pēc kāda laikā spēs arī pats apsēsties, un varam sākt trenēt viņa pārvietošanos. Sākotnēji varbūt tas būs tikai metrs līdz krēslam, bet vēlāk – krēsls atradīsies jau otrā istabā. Tas pēc katra iespējām, ko palīdzēs saprasts arī ārstējošais ārsts.
Jā, fizioterapeits – tā, visticamāk, būs maksas konsultācija, bet tā ir ļoti svarīga, jo, pirmkārt, ļaus saprast, kā un vai varam cilvēku aktivizēt. Otrkārt, tieši fizioterapeits sastādīs plānu, kā to izdarīt. Un, ja arī aktīvi iesaistīsies, tad tiešām ir iespēja panāk labu rezultātu…
Ja tiekam līdz šai spējai pārvietoties, te vēlreiz atgādinājums par apaviem. Tiem jābūt tādiem, lai tos būtu viegli uzvilkt un, reizēm, kad cieši apavi tiek uzvilkti tikai līdz pusei, riski savainoties ir pat lielāki, nekā tad, ja tās būtu vienkārši zeķes. Apaviem svarīgi, lai tie ir ar zolēm, kas neslīd. Svarīgi atcerēties, ka tehniskos palīglīdzekļus jānovieto tā, lai cilvēkam ir ērti tos aizsniegt un paņemt.
Atbilstoši līdzekļi delikātai problēmai
Vecuma ietekmē vai arī kā dažādu saslimšanu, medikamentu blakus parādība ir tā sauktā inkontinence jeb nesaturēšana, kas biežāk skar sievietes. Mūsdienās ir gana daudz iespēju atrast piemērotāko variantu, produktu, kā problēmu risināt. Savukārt, ja to neievērosim, tas var radīt nākamos sarežģījumus.
– Nu, piemēram, cilvēks sakautrēsies atzīt, ka viņam ir šāda problēma un sāks ikdienā daudz mazāk lietot šķidrumu, kas savukārt rada citas problēmas. Tādēļ būtiski ir gan līdzekļi, gan apstākļi, piemēram, ka cilvēkam tiek nodrošināta iespēja nokļūt arī līdz tualetei un viņam tiek arī pavaicāts, vai viņš to negrib.
Atgriežoties vēl pie jau pieminētajiem izgulējumiem, kas ir liela problēma un, diemžēl, var rastiem ļoti ātri (Pietiek ar divām stundām, ja pacients netiek pagriezts un kaut kur spiež katetrs!), tādēļ īpaši pieskatāmi. Un īpaši izgulējumu riskam pakļautas tās ķermeņa vietas, kur ir kāds kaula izvirzījums – ceļi, elkoņi, pēdas, gurni, un tie var rasties arī tad, ja pacients ilgstoši sēž vienā pozā. Palīdz, ja sekojam līdzi, piemēram, vai vieta, kur cilvēks sēž vai guļ, nav mitra, vai nav izvirzījumi, krokas palagā un citas vietas, kur pastiprināta berze. Ir arī dažādi palīgrīki, tai skaitā speciāli plāksteri, kas palīdz novērst izgulējumus. Un tiešām svarīgi ir izgulējumus tieši novērst, jo to kopšana – ir īsta elle, kā arī ārstēšana – dārga un sarežģīta! Ja vēl pirmajās stadijās varbūt pats cilvēks jūt sāpes, diskomfortu, tad nākamajās viņš to pat nejūt. Un tā tas var būt arī pie dažādām saslimšanām, kad, piemēram, cilvēks pat nemana, ka izveidojušās brūces uz pēdām. Tādēļ svarīgi sekot līdzi, vai uz aprūpējamā cilvēka ķermeņa nav kādi apsārtumi, brūces, nobrāzumi un tamlīdzīgi, kas var tālāk attīstīties par izgulējumu.
Saskarsme un saziņa
Visbeidzot un vēlreiz atriežoties pie saskarsmes un tās nozīmes, A. Melbārde-Kelmere skaidro, ka ir situācijas, kad dažādu iemeslu dēļ tā neveidojas un rezultātā aprūpe kļūst par tādu kā tehnisku procesu. Tas, protams, nav tas ieteicamais iznākums.
– Reizēm, problēma, ir slikta dzirde, un tā var pavājināties dažādu iemeslu dēļ, piemēram, vīrusa infekcijas rezultātā. Un ne katrā gadījumā palīdzēs, piemēram, dzirdes aparāts. Tādēļ jāpieņem, ka būs situācijas, kur cilvēks jūs nedzirdēs, runās ar grūtībām, tāpēc viens ar otru īsti nesapratīsieties. Tādēļ jāvērtē, kā mēs šo kontaktu veidojam. Tas, ko noteikti nedarām, – nerunājam ar cilvēku tad, ja viņu neredzam vai viņš neredz mūs, piemēram, stāvot galvgalī. Pirmkārt, tas būs neētiski, otrkārt, tā īsti komunikācija neveidojas, jo, pat ja pavājināta dzirde, šie cilvēki ierasti ļoti ātri apgūst to, ka var lasīt sacīto arī no lūpām. Tāpat, ja cilvēks nevar parunāt, piemēram, viņam ir traheostoma (Ķirurģiski izveidota atvere kakla priekšpusē. – Red.), ļoti iespējams viņš var sazināties, rakstot, tai skaitā planšetē. Un līdzīgi risinājumi, pielāgojumi ir atrodami arī tad, ja cilvēkam ir apgrūtinātas citas maņas. Tas, protams, prasa laiku, lai to sakārtotu.
Vēl jāņem vērā, ka, īpaši, ja aprūpē cilvēks gados, nevar cerēt, ka obligāti situācija uzlabosies, drīzāk – pretēji, un tas atteicas arī uz saziņas iespējām. No savas puses ir būtiski saglabāt to, ka runājam lēnām, mierīgi, pārliecināmies, ka cilvēks mūs saprot vai sadzird, tostarp pārjautājam un, ja nepieciešams, skaidrojam atkārtoti. Kad viens un tas pats atkārtojas kādu septīto reizi, dabiski, ka var rasties arī aizkaitinājums. Un tad, kā es saku savam personālam slimnīcā, – ja esi dusmīgs, tad, ja iespējams, uztici labāk savu darbu kādam citam un izej piecas minūtes laukā, lai nomierinātos. Izkliedzies, izdusmojies un tad nāc atpakaļ, jo ar situāciju jau tāpat ir jāspēj tikt galā. Zinām taču arī no citām dzīves situācijām – ja ģimenē aizkaitinājumā rāsimies, piemēram, bērns tajā brīdī jau tāpat neko nesapratīs. Un tad rodas šie pārpratumi, ka mūs it kā nedzird. Aprūpes gadījumā mūsu balss tonis var būt tas, kas rada cilvēkā bailes un, ja būs no mums bail, cilvēks arī neko īsti nedzirdēs un īsti neņems vērā. Tādēļ ir jātiek galā ar šādām situācijām. Ar visu to, protams, nekad nav garantija, ka kontakts tiešām izveidosies, jo jāņem vērā, ka cilvēks tomēr ir slims un reizēm “ar viņa balsi runā viņa slimība“.
Tas, ko vēl varu teikt no savas un kolēģu pieredzes – cilvēki baidās no pansionātiem. Daļēji, protams, tie zināmā mērā ir aizspriedumi, bet, lai cik tas skarbi arī neizklausītos, – cilvēki grib nomirt mājās. Tas, protams, tuviniekiem ir grūti, bet vienmēr tomēr jāaizdomājas, vai gribētos aiziet mūžībā, kad klāt pavisam sveši cilvēki… Bet, protams, ir situācijas, kad nav citas izvēles un ir jāmeklē palīdzība, jo cilvēks nevar būt ne mirkli bez uzraudzības – ir bīstams pats sev, apdraudēt citu drošību…
***
Plašāk par aprūpes jautājumiem iespējas lasīt arī mājas lapā «Aprūpes skola», kur arī informācija par lekcijām un mācībām, tostarp tām, kas reģionos tiek organizētas bez maksas
Liena Trēde
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Mūsu veselība” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF 2024
Nav vēl komentāru.