Zaļajam kursam pa pēdām

 

Jau vēstījām, ka 2050. gadā Eiropas Savienība apņēmusies būt klimatneitrāla. Lai to sasniegtu, diezgan stingri plānots ieturēt tā dēvēto zaļo kursu, kas, kā paredzēts, skars teju visas dzīves jomas – ražošanu, būvniecību, lauksaimniecību, dabas vērtību aizsardzību un tā tālāk, un tā joprojām. Bet kā jau tas ir ar visiem lieliem, pat grandioziem plāniem, tas rada daudz jautājumu, un zaļais kurss nebūt nav izņēmums. Dažus no šādiem, mūsuprāt, problēmjautājumiem, uzdevām Eiropas Parlamenta deputātei, prof. Inesei Vaiderei.

Ieguldījumi arī zinātnē

– Ir noteikts Eiropas zaļais kurss. Ir mērķi, kurus tuvākajās desmitgadēs jāsasniedz. Tam ir atvēlēts arī finansējums. Bet praktiski – kādas programmas, pasākumi tiek atbalstīti?

I. Vaidere:

– Eiropas zaļais kurss – tas ir plašs plāns, lai mēs dzīvotu videi draudzīgāk un sasniegtu klimata mērķus, vienlaikus nodrošinot arī labklājības pieaugumu un ekonomikas izaugsmi.

Ieguldījumus Eiropas zaļā kursa ieviešanai Latvijā varēsim finansēt, izmantojot plašu Eiropas fondu atbalstu. No Eiropas Savienības līdz 2027. gadam Latvija grantos jeb neatmaksājamā palīdzībā kopā saņems vairāk nekā 10 miljardus eiro. Tas ietver gan finansējumu no ES daudzgadu budžeta 2021.-2027. gadam, gan no jaunā Ekonomikas atveseļošanas fonda, ko pērn izveidojām Eiropas līmenī. Vismaz 30% no ES daudzgadu budžeta līdzekļiem un 37% no Ekonomikas atveseļošanas fonda tiks atvēlēti vides un klimata mērķu sasniegšanai, kas ir krietni vairāk nekā iepriekš. Tiks īstenoti tādi projekti kā energoefektivitātes uzlabošana gan ēkās, gan uzņēmumos, kā arī izmešu samazināšana transporta sektorā, elektroenerģijas tīklu modernizācija un citi. Atbalsts zaļā kursa ieviešanai paredzēts dažādās ES daudzgadu budžeta programmās, piemēram, ar zinātnes programmas «Apvārsnis Eiropa» palīdzību plānots attīstīt videi draudzīgas inovācijas un modernas tehnoloģijas. Te gan nav iezīmēts konkrēts finansējums Latvijai, kas nozīmē, ka mūsu zinātniekiem un uzņēmējiem būs jāpiesakās un šie līdzekļi “jāpaņem” konkursa kārtībā. Savukārt Taisnīgas pārkārtošanās fonds ir īpaši paredzēts reģioniem un nozarēm, kurām pāreja uz videi draudzīgu saimniekošanu prasīs lielākas pūles. Latvijai no šī fonda ir piešķirti 198 miljoni eiro, lai pārkārtotu nozares, kas rada lielākos siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešus, tai skaitā – darbinieku pārkvalifikācijai un uzņēmēju atbalstam.

Savukārt šovasar Eiropas Komisija (EK) publiskoja priekšlikumu jaunam Sociālajam klimata fondam, no kura plānots atbalstīt trūcīgākos iedzīvotājus, kurus ar zaļā kursa ieviešanu saistītās pārmaiņas skars vairāk. Piemēram, paredzēts, ka šis fonds atbalstīs ēku renovāciju, pāreju uz videi draudzīgāku transportu un palīdzēs samazināt ar pārmaiņām saistītās izmaksas. Konkrēti par šī fonda priekšlikumu drīzumā lemsim Eiropas Parlamenta (EP) Vides komitejā.

– Ko nosaka regulas (piemēram, sasniedzamos mērķus), kas – vairāk nacionālās politikas ziņā? 

– Jaunie zaļā kursa klimata mērķi ir juridiski nostiprināti Eiropas Klimata likumā, ko pirms pāris mēnešiem pieņēmām EP. Ar šo likumu visas ES valstis kopā ir apņēmušās līdz 2030. gadam samazināt SEG izmešus par 55%, salīdzinot ar 1990. gadu, bet līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti jeb stāvokli, kurā cilvēka darbība rada “nulles” neto ietekmi uz klimatu un vidi. Tātad, neradīsim vairāk kaitīgu izmešu kā varam kompensēt, piemēram, stādot kokus.

Jau kopš 2013. gada spēkā ir ES likums, kas katrai dalībvalstij nosaka saistošus ikgadējus mērķus SEG izmešu samazinājumiem tādās jomās kā transports, ēku, lauksaimniecības un atkritumu apsaimniekošana. Kā šos mērķus sasniegt, izlemj katra valsts pati. Arī Latvija tos ir iestrādājusi nacionālajā likumdošanā un līdz šim arī veiksmīgi izpildījusi. Šobrīd spēkā ir ES noteikumi, par izmešu samazinājuma mērķiem 2021.-2030. gadam un Latvija ir apņēmusies līdz 2030. gadam samazināt izmešus par 6% salīdzinājumā ar 2005. gadu. Tomēr, ņemot vērā kopējos Eiropas klimatneitralitātes mērķus, šogad jūlijā EK nāca klajā ar priekšlikumu straujākiem izmešu samazinājuma mērķiem 2030. gadam, kur tā piedāvā Latvijai noteikto SEG izmešu samazinājumu 2030. gadam pacelt no 6% uz 17%. Par šo priekšlikumu lemsim EP Vides komitejā. Daļēji mērķu sasniegšanas veidus noteiks ES likumdošana, piemēram, jaunus energoefektivitātes standartus, daļēji – tas būs arī Latvijas pašas uzdevums lemt, kur vēl varam mazināt izmešus.

Par atbalstu un vēja enerģiju

– Vietēji zemnieki – bioloģiskie lauksaimnieki, vairākkārt ir vērsušu uzmanību uz to, ka, lai arī “uz papīra“ tiek atbalstīta videi draudzīga saimniekošana, tomēr realitātē – prasības palielinās, bet finansējums arvien samazinās. Esot sajūta, ka vismaz Latvijā daudz plašāku atbalstu ir iespēja saņemt tieši konvencionālajiem lauksaimniekiem. Jūsu viedoklis un novērojumi?

Piekrītu, ka līdz šim no Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) atbalstu vairāk ir saņēmuši tieši konvencionālie lauksaimnieki. Tomēr zaļais kurss ietekmē arī jauno KLP, kas sāksies ar 2023. gadu. Tās ietvaros esam lēmuši, ka vairāk nekā līdz šīm finansiāli atbalstīs lauksaimniekus, kas īsteno klimatam un videi draudzīgu lauksaimniecības praksi, piemēram, 25% no tiešmaksājumiem novirzot tieši bioloģisko platību apsaimniekotājiem. Tāpat drīzumā EK nāks klajā ar priekšlikumu, kā samazināt pesticīdu lietošanu lauksaimniecībā, kuru vērtēsim EP. Vienmēr esmu iestājusies par to, ka Latvijā uzsvars jāliek tieši uz ekoloģisku pārtiku. Mums ir lielisks potenciāls būt bioloģiskās lauksaimniecības līderiem, jo jau šobrīd esam 6. vietā ES pēc zaļo lauksaimniecības platību īpatsvara, un šis virziens jāattīsta. Aicinu uzņēmējus izmantot to, ka pieprasījums un peļņas iespējas šajā nozarē tikai pieaugs.

– Mūspusē, tas ir, Tukuma novadā tika plānots būvēt vēja parku. Vietējās vadības un jo īpaši iedzīvotāju attieksme kopumā ir noraidoša. Nereti kā arguments, lai iestātos pret, tiek minēts, ka “visā Eiropā no vēja ģeneratoriem atsakoties (tos jaucot nost!)”. Vai tā tas tiešām arī ir? Un kopumā – kas šobrīd Eiropā tiek uzskatīts par patiešām zaļu enerģiju?   

– Atjaunojamie enerģijas avoti aptver vēja un saules enerģiju, hidroelektroenerģiju, okeāna enerģiju, ģeotermālo enerģiju, biomasu un biodegvielu. Tie ir fosilā kurināmā alternatīva, kas palīdz samazināt SEG izmešus, dažādot energoapgādi un samazināt atkarību no nedrošajiem un nepastāvīgajiem fosilā kurināmā piegādātājiem, piemēram, Krievijas.

Šobrīd Latvijā 41% no patērētās enerģijas ir ražota no atjaunojamajiem avotiem, lielākā daļa – no koksnes. Diemžēl saules enerģija pie mums netiek ražota teju vispār un vēja enerģija sastāda vien 0,7% no atjaunojamās enerģijas. Latvija līdz 2030. gadam ir apņēmusies pusi no patērētās enerģijas ražot no atjaunojamajiem avotiem. Tas nozīmē, ka būs jāpalielina arī saules un vēja enerģijas īpatsvars, sniedzot tam arī valsts atbalstu. Īpaši vēlos izcelt saules enerģiju. Lai gan bieži tiek uzskatīts, ka Latvija nav gana saulaina, lai šo enerģiju pie mums ražotu, tā nav patiesība – arī mūsu platuma grādos saules enerģijas izmantošana ir efektīva un ekonomiski pamatota. Tādēļ saules paneļiem ir liels potenciāls gan pašpatēriņam, gan arī saules paneļu parkiem. Savukārt attiecībā uz vēja parkiem, tie jāveido tur, kur netraucē vietējiem iedzīvotājiem un nebojā dabas ainavu; turbīnām jābūt drošām un ražotājam jāuzņemas pilna atbildība par to apkalpošanu un uzturēšanu.

 

Materiāls sagatavots ar Eiropasa Parlamenta biroju Latvijā atbalstu

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.