Dzīve allaž kustībā…

Jau vairākus gadus vasaras mēnešos Slampes pagasta daudzstāvu nama «Silavas» sētā kaimiņi ievērojuši ieripojam antīku autiņu ar Polijas republikas valsts numura zīmēm. Lai noskaidrotu ko vairāk ne tikai par automašīnu, bet arī par tā īpašnieku Valteru Birneru, lūdzām viņu uz nelielu interviju. Lai gan pats Valters nebeidza atkārtot, ka nekā interesanta viņa dzīvē nav, tomēr pierunājām viņu turpat, sētā, piesēst uz soliņu un mazliet parunāt… Par pagātni, šodienu un nedaudz – arī nākotni.

Pašiem savs planetārijs
Valters ar sievu Elvīru dzīvo Olkužā (Olkuzs), kas atrodas vien 30 km no Krakovas. Vieta skaista, tomēr, uzsver Valters, to nevarot nosaukt par patstāvīgo dzīves vietu – tā vairāk esot nobāzēšanās vieta, jo visu laiku esot izbraukumos. Jā, ne tikai dodoties izklaides braucienos, bet arī ikdienas darbs esot saistīts ar izbraukumiem: “Mūsu bizness ir bērnu iepazīstināšana ar Kosmosu. Mums ir piepūšams planetārijs – uzpūšams kupols, kura rādām 3D projekcijas –zvaigznes un planētas. Bērniem tiek rādīts Kosmosa stimulators vai filmas par Kosmosu. Latvijā tas laikam nav ļoti populāri, bet Polijā ar mums sazinās skolas un bērnudārzi un mēs dodamies pie viņiem ar savu stāstījumu. Pats stāstu mazāk, bet Elvīrai ir arī pedagoģiskā izglītība, tādēļ stāstīšana un skaidrošana vairāk paliek viņas ziņā. Un varu teikt, ka šis ir ne tikai mūsu darbs un iztika, bet vienlaikus arī mūsu sirdslieta, ar ko nodarbojamies jau no 2012. gada.”

Bet Valters piebilst, ka šogad pandēmijas sērga skārusi arī viņu biznesu, jo skolas Polijā ir slēgtas, bet trakākais esot tas, ka nemaz nesolot, ka arī septembrī kaut kas mainīsies… Turklāt, ja arī skolas atvēršot, viņu pakalpojums tāpat vēl nebūšot vajadzīgs, jo, planetārijā ieejot, neesot iespējama distances ievērošana, jo tā ietilpība esot 25 lielāki bērni un 30 bērndārznieki. Tāpēc… grūti esot prognozēt nākotni un pateikt, kā būs un kas būs turpmākais viņu ģimenes iztikas avots.
Ieteicāmies, ka arī Latvijā planetārijam būtu noiets, tad kāpēc to nemēģina piedāvāt pie mums? Valters, atbildēja, ka uz Latviju griboties atbraukt un vienkārši atpūsties no mūžīgā ceļa, bet par iespēju te turpināt vai aizsākt kādu biznesu gan neesot domāts.

Mēs esam ļoti līdzīgi
Ar Elvīru Valters iepazinies 2005. gadā Lielbritānijai piederošajā Gērnsijas salā, kur aizbraucis strādāt kādā viesnīcā uzreiz pēc tam, kad Latvijai atvērušās Eiropas Savienības robežas. To varot nosaukt par likteni, ka arī Elvīra strādājusi tieši tajā pašā viesnīcā. Bet pēc vairākiem Gērnsijas salā nostrādātajiem gadiem, ceļš vedis uz Poliju, kas arī ir Elvīras dzimtene. Bet vispār, uzsver Valters, jau iepriekš Polija viņam likusies pievilcīga zeme, taču tas, ka tur dzīvo Elvīra, protams, bijis visnoteicošākais faktors, kāpēc to izvēlēties par dzīves vietu.
Vaicāts, kādas varbūt ir pamanāmākās atšķirības, salīdzinot dzīvi Polijā un Latvijā, Valters skaidro: ”Manuprāt, nekādu īpašu atšķirību nav. Pirms uzsāku tur dzīvot, biju domājis, ka poļi ir agresīvāki nekā mēs – latvieši. 90. gados jau bija dzirdēti dažādi šausmu stāsti tieši par poļiem, par viņu bandītiskajiem grupējumiem ar piebildi: labāk cauri šai valstij nebraukt – aplaupīs, piekaus utt. Bet tā nav, viņi ir ļoti līdzīgi mums. Vienīgā atšķirība ir valoda, kas savukārt ir līdzīga krievu valodai, un, tā kā to jau biju skolā mācījies, poļu valodu nebija grūti apgūt. Aizbraucot uz Spāniju vai Itāliju var redzēt pilnīgi citu, no mūsējās pilnīgi atšķirīgu kultūru, bet Polijā, manuprāt, nekā tāda nav.”
Visvairāk emociju rada… kalni

Jautāts par pirmajiem iespaidiem, Valters pastāstīja, ka tie bija radušies vēl pirms apmešanās uz dzīvi Polijā. Un tas noticis kādas ekskursijas lalikā, kad sapratis, ka viņu patiešām aizrauj kalni, toreiz tie bijuši vien zemie Tatri. Valters: “Tā laikam ir tā lielākā dabas atšķirība no mums – no Latvijas. Jūra, pludmale Polijā ir, bet, manā skatījumā, tā ir sliktāka nekā pie mums, jo tur tūrisms ir tik ļoti attīstīts, ka, aizbraucot uz pludmali, nav kur kāju tikt – tik daudz ir cilvēku. Bet te, Latvijā, ir daudz skaistu un… tukšu pludmaļu. Bet tur – kalni! Kad aizbraucu uz Poliju dzīvot, uzreiz sāku mācīties braukt ar snovbordu. Mēs dzīvojam pavisam netālu no kalniem – pirmie ir aptuveni 8 km no mūsu mājām, un tas nesagādāja nekādas grūtības. Bet, ja godīgi, es neesmu baigais ziemas fans, arī kaulus lauzt tā kā negribas… Tagad esmu piezemējies, jo apzinos, kādas būs problēmas, arī iztikas ziņā, ja kaut ko salauzīšu.”

Kas ir Latvija, kur tā atrodas?…

Dzīvi ārpus savas dzimtenes cilvēki uztver dažādi un arī viņus svešumā uzņem dažādi, jo – grozies, kā gribi – visi aizbraucēji/atbraucēji tomēr jau migranti – cilvēki, kuri ir izvēlējušies apmesties uz dzīvi ārpus savas dzimtās vietas. Un daudzviet, tai skaitā Latvijā šim vārdam ”migrants” nekāda labā raksturojuma nav… Tādēļ jautājam Valteram, kā iebraucējus Polijā pieņem? Valters: ”It kā jau normāli, bet mani izbrīnīja tas, ka ļoti daudzi taču jau tepat, netālā Eiropas valstī, nemaz nezina, kas vispār tādā Latvija ir, un biju ļoti pārsteigts par to, ka man ilgi jāstāsta, kur mūsu valsts atrodas. Interesanti, ka poļi mūs jauc ar Ukrainu. Un tas tik tiešām var mani ļoti nokaitināt, jo vairākas reizes nācies skaidrot, ka mums ar Ukrainu nav nekāda sakara. Jā, un pašā mūsu Polijas dzīves sākumā, kad ar Elvīru runājām krievu valodā, tad liela daļa domāja, ka esmu no Krievijas. Un mums arī komunicēt krievu valodā nebija nekādu problēmu, tādēļ pat necentos runāt poļu valodā, tomēr pēc 2014. gada, pēc tam, kad Krievija okupēja Krimu, apkārtējie uz mani sāka greizi skatīties, izdzirdot vien, ka sarunājamies krieviski. Tad arī es Elvīrai teicu, ka vajag pāriet uz runāšanu tikai poļu valodā.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.