Darba spēka migrācija no trešajām valstīm Latvijas uzņēmējiem ir svarīga

Ik gadus Latvijas uzņēmēji piesaista trešo valstu iedzīvotājus dažādu darbu veikšanai, jo nākas atzīt – darba roku, īpaši jau sezonas darbos, ļoti pietrūkst. Tiesa, Covid-19 vīrusa laiks, kas, kā zināms vēl nav beidzies, tomēr ir licis uzņēmējiem meklēt citus risinājumus, jo robežas tika slēgtas un līdz ar to iecere izmantot darbaspēku no citām valstīm neīstenojās.

Sezonā pietrūkst darba roku

 Jau vairākus gadus viesstrādniekus savā uzņēmumā nodarbina SIA «Ar B Agro» Sēmes pagastā, kur audzē gan rozes un rožu stādus, gan vasaras puķes, gurķus un agrās un vēlās zemenes. Uzņēmuma valdes locekle Eva Bumbiere pastāstīja, ka katru gadu uzņēmums piesaista viesstrādniekus, īpaši jau sezonas darbos, taču šogad Covid-19 krīzes dēļ tas nav izdevies.

 – Tātad bijāt plānojuši atkal aicināt strādniekus no Ukrainas?

– Mūsu pieredze sadarbībā ar ukraiņu darbaspēku bija laba, tāpēc plānojām šogad piesaistīt četrus cilvēkus, kuru vidū būtu arī tādi, kas te jau strādājuši iepriekš. Ukraiņu meitenēm visi dokumenti un atļaujas bija jau sakārtotas, bet slēdza robežas un viņas vairs nevarēja iebraukt. Turklāt tas notika tieši tad, kad mums visvairāk vajadzēja darbiniekus – tieši zemeņu lasīšanai aprīlī. Valstīm noteiktie iebraukšanas aizliegumi mums lika pārstrukturizēt darbu, ko veiksmīgi arī izdarījām. Šobrīd pie mums strādā tikai viens cilvēks no Baltkrievijas, kas te ir jau trīs gadus un, var teikt, dzīvo pastāvīgi. Baltkrievieti izdevās piesaistīt caur firmu, kas meklē strādniekus Latvijai. Toreiz atļaujas nokārtoju vairākiem baltkrieviem, bet dažādu iemeslu dēļ šie cilvēki neatbrauca. Sapratām, ka firmas piedāvātais pakalpojums ir nekvalitatīvs un aizdomīgs, tāpēc sadarbību pārtraucām.

– Kāpēc jūs izvēlaties darbiniekus no citām valstīm, nevis vietējos, kurus varētu vienkāršāk iekārtot darbā, nebūtu jāmeklē dzīves vieta utt?

– Atbilde ir vienkārša – produktivitāte. Mūsu uzņēmumā ir darbinieki, kas nodarbināti pastāvīgi, un ir tādi, kurus piesaistām vasaras sezonā, kad nenoliedzami mūsu nozarē ir plašākais un lielākais darba apjoms. Un strādniekam, kas ir atbraucis no citas valsts pie mums tieši šajā laikā, galvenais ir nopelnīt. Tāpēc šis cilvēks ir ieinteresēts, lai te būtu darbs, lai nebūtu dīkstāves, savukārt mēs esam ieinteresēti, lai uzdevumu viņš paveiktu ātri un kvalitatīvi. Jāteic, pagājušajā gadā mēs nodarbinājām divas sievietes no Ukrainas, kas tiešām strādāja daudz un labi. Viņas bija izglītotas – viena bija banku darbiniece, bet otra bērnudārza skolotāja, taču vienlaikus viņām bija iemaņas lauksaimniecībā, kas arī ir ļoti svarīgi – lai cilvēks saprot, ko no viņa vēlas, lai ātri uztver prasības un var tās arī izpildīt. Pieļauju, ka Ukrainā cilvēki vēl nav tik ļoti attālinājušies no lauku darbiem, kā tas ir pie mums.

– Kāpēc tieši Ukrainas cilvēki ir tie, ko lielākoties izvēlaties?

– Brīdī, kad darbaspēka aktualitāte bija ļoti spiedīga, mans vīrs, uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, kopā ar citiem Tukuma uzņēmējiem devās uz Ukrainu. Tur tika iegūti kontakti, un darbinieces atradām tieši Tukuma sadraudzības pilsētā Izjumā. Jāsaka arī, ka ukraiņu strādniekus bija vieglāk noformēt darbā, jo aicinājām viņus tikai uz sezonu. Uzskatu, ka tas arī ir tāds drošākais veids pret latviešu bailēm (kas, manuprāt, nav nemaz tik nepamatotas) pret to, vai šie cilvēki atgriezīsies mājās. Sezonas darbā viņi nepaspēj iedzīvoties, bet nopelna un atgriežas pie savām ģimenēm…

[Kopumā, runājot par viesstrādnieku piesaisti], jāsaprot, ka uzņēmējs pēc būtības ir kā kaķis, kas cenšas nokrist uz kājām, tāpēc meklēs, kā risināt problēmas. Un, lai uzņēmējs neveiktu darbības, kas kādam varētu nepatikt, varai ir jāatrod sabalansēts atbalsta veids. Šeit nav jāizdomā jauns divritenis, bet jāpaņem vienkāršs piemērs no citām valstīm darbaspēka piesaistē. Mēs gājām legālo ceļu strādnieku piesaistīšanā, bet zinu daudzus, kam tas viss šķiet par sarežģītu, dārgu un laikietilpīgu, tāpēc viņi izvēlas citu ceļu. Lūk, tas, manuprāt, valstij ir bīstami. Tāpēc uzskatu, ka šobrīd valsts dara stipri par maz šīs lietas risināšanā, jo baidās no vēlētāja, baidās par saviem krēsliem, baidās no nepopulāru lēmumu pieņemšanas. Redziet, uzņēmēji kā vēlētāji tomēr ir mazākā sabiedrības daļa…

Paļaujamies uz “veco gvardi”

– Taču arī pie mums ir cilvēki, kas labprāt gribētu strādāt sezonas darbos.

– Jā, ir tādi cilvēki, taču mūsu pieredze viņu nodarbināšanā nav bijusi tik veiksmīga, kā, piemēram, ar darba spēku no Ukrainas. Kur ir problēmas?! Grūti pateikt, vai dažādās pabalstu sistēmas, vai kas cits ir radījis darbiniekus, kas nespēj ilgstoši strādāt. Piemēram, pāris dienu pastrādā, un – slimība lapa, atkal neilgu laiku pastrādā, un atkal – slimības lapa. Protams, mēs visi labi zinām, ka cilvēks var saslimt un ka viņam pienākas slimības lapa, taču te runāju par gadījumiem, kad šāds dzīvesveids cilvēkam kļūst par sistēmu. Viņš, ja tā var teikt, “novelk” to gadiņu darbā, sagaida brīdi, lai var saņemt pabalstu, un aiziet.

Cilvēks pat necenšas ne celt kvalifikāciju, ne vairāk saņemt, jo mērķis ir cits – pabalsts. Otra problēma ir kredītu jūgs – cilvēks, kam ir šādas problēmas, pat nevēlas oficiāli strādāt, jo tad parādu piedzinēji būs klāt. Tāpēc cilvēks labākajā gadījumā izvēlas gadījuma darbus, bet viņam nav iespēju ne sevi pierādīt darba tirgū, ne nopietni atgriezties tajā.

Kā tas ietekmē uzņēmēju? Ja uzņēmējs sezonas laikā plāno nodarbināt noteiktu skaitu cilvēku, kam jāpaveic konkrēts darbu apjoms, tad, piemēram, katra slimības lapa liek viņam meklēt neplānotu risinājumu… Kamēr cilvēks ir slims, viņa vietā nevar ņemt citu darbinieku, kas nozīmē, ka pārējiem būs lielāka slodze vai ka es uz šādu cilvēku nevaru paļauties… Mans galvenais secinājums – ka daudzi, īpaši jauni cilvēki, vairs nezina, kas ir darba tikums, pienākums un, galvenais, – atbildība. Un vēl pilnībā piekrītu izskanējušai idejai – ja cilvēks dodas prom no darba pēc paša vēlēšanās, tad viņam nevajadzētu izsniegt pabalstu. Pieļauju, ka bezdarbnieku rindas noplaktu diezgan stipri.

– Jūsu uzņēmumā ir arī darbinieki, kas ir pamatdarbā.

– Protams, tā ir mūsu vecā, labā gvarde, kā saku, un kas strādā jau padsmit gadus. Uz viņiem vienmēr var paļauties. Un, jāsaka, tieši darba pieredze, zināšanas palīdzēja mums šogad celt darba produktivitāti – to, ko 2018. gadā nevarējām izdarīt 14 stundās dienā, to šajā sezonā izdarījām astoņās. Un to paveica tie paši mūsu uzticamie darbinieki, jo nebija citu variantu – vajadzēja iztikt ar saviem spēkiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.