Svētki nāk ar priecīgu rūķu saimi

Tukumā pāri kādas privātmājiņas žogam ziņkārīgi lūkojas milzīgs dižrūķis. Ziemassvētku noskaņu tas ienes ne tikai šajā sētā vien…

Tukumā pāri kādas privātmājiņas žogam ziņkārīgi lūkojas milzīgs dižrūķis. Ziemassvētku noskaņu tas ienes ne tikai šajā sētā vien…

Bet to, ka dzīve ir pilna brīnumainu pārsteigumu, apliecināja mūsu tikšanās ar šīs sētas saimniekiem Kristīni Zihmani-Rītiņu, Juri Rītiņu un viņu meitiņām Ievu Elizabeti un Agni Aleksandru. Viņu dzīvesveids ir apbrīnas cienīgs jau ar to vien, ka atklāj – cik ļoti daudz cilvēks ik katrās 24 diennakts stundās spēj padarīt. Turklāt visai atšķirīgās jomās, kā, piemēram, inženierzinātnē un mākā izgatavot jaukos Ziemassvētku rūķus…

No pārtikas tehnoloģijas pie…fosilās degvielas

"Pēc studiju beigšanas doktorantūrā, pēc kreisās smadzeņu puslodes kustināšanas ar dažādiem aprēķiniem un matemātikas formulām, es tagad kādu laiciņu gribu ļaut darboties labajai puslodei," smejas Kristīne. Viņa kopš sešu gadu vecuma visu šo laiku esot nepārtraukti mācījusies, turklāt ļoti sekmīgi, jo 32 gadu vecumā ir iegūts inženierzinātņu doktora grāds, ir arī viens Latvijas Republikā reģistrēts patents. Zinātniskā darba izstrādes lakā Kristīne ieguvusi arī Latvijas Zinātņu akadēmijas un «Latvenergo» rīkotā konkursa Gada balvu par panākumiem enerģētikas zinātnē. Kristīnes pētījusi fosilo un augu eļļu degvielu maisījumus dīzeļmotoriem, devusi to novērtējumu. Lai gan patiesībā Kristīnes pamatprofesija ir… pārtikas tehnologs. Kad maģistranta studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē pabeigtas, gribējies nodarboties ar zinātni tālāk, gribējies arī kaut ko pamainīt, turklāt pārtikas tehnoloģijā īsti arī piedāvājuma nav bijis… "Bet man vienmēr dzīvē laimējas vajadzīgajā laikā sastapties ar vajadzīgiem cilvēkiem," saka Kristīne, par tādu – savu cilvēku – atzīstot arī profesoru Ansi Grunduli, kas pārvilinājis Kristīni uz Tehnisko fakultāti un piedāvājis interesantu un aktuālu tēmu.

Dārza labumus izaudzē paši

Kristīne visu šo darbīgo, izglītībai un zinātnei veltīto laiku ir bijusi arī rūpīga māmiņa divām jaukām meitiņām. Kad bija jāmācās, lai kaut nedaudz atslogotu Kristīni, pie meitenēm atbrauca vecmāmiņa – Kristīnes mamma. Nu Kristīne pati nolēmusi kādu laiku nodoties tikai meitu audzināšanai un ģimenes tradīciju kopšanai, saviem vaļas priekiem. Kopš novembra, kad darbs zinātnes lauciņā beidzies, Kristīne stāsta, ka baudījusi brīvību un darījusi visu, kas vien ienācis prātā…

Patiesībā visa Zihmaņu ģimene ir ļoti darbīga. Talsu rajonā pie Kristīnes mammas viņiem ir savs dārziņš, kur izaug visi pārtikai nepieciešamie augļi un dārzeņi – tomāti, burkāni, gurķi, sīpoli, pupiņas un citas ēdamas lietas. Vienu gadu, kamēr Kristīne mācījās, esot bijis tā, ka jāatsakās no dārzniekošanas, taču, kad apstākļi mainījās, tā tūdaļ atsākta. "Paši visu izaudzējam un liekam burkās. Lētāk nesanāk. Tas ir arī liels darbs. Ja visu izrēķina, ekonomijas nav. Treknajos gados visu konservējām paši, par mums smējās: ja rušinies pa dārzu, audzē pats un liec burkās, izklaides iet garām, bet no otras puses – nekas tā nevar sabojāt garastāvokli, ja atnes mājās no veikala gurķu burkas un…gurķīši ir mīksti, negaršīgi," saka Kristīne. Savukārt Juris stāsta, ka viņam ļoti patīk audzēt tomātus. Kāds mainījis pakešu logus, viņš savācis parastos – izmestos un laukos no tiem uzcēlis siltumnīcu. Tomātu stādus pērkot Tukuma tirgū, to mēslošanai izmanto nātru vircu.

Mājas – radošās darbnīcas

Ģimenē cenšas neko neizmest, bet atrast katrai lietai citu izmantošanu. Un tad mājas kļūst tādas kā radošās darbnīcas, kur tiek griezts, līmēts, krāsots, šūts un zīmēts. Tādējādi iznāk daudz interesantu lietu. Piemēram, no kartona kārbas izgriezti un apzīmēti skaisti paliktnīši kafijas vai tējas tasītei. Bet no uz paliktnīša salīmētām un nokrāsotām tualetes paīru rullīšu serdēm izveidots interesants trauciņš ar vairākiem nodalījumiem zīmuļiem, rakstāmpiederumiem, otām un šķērēm. Kamēr Agne rātni sēž māmiņai klēpī, Ieva rāda pašas gatavotās piespraudītes, ar kurām var rotāt cepures un jaciņas. Un vēl Ieva lepojas ar vairākām skaistām somām, ko viņai uzšuvuši māmiņa. Sevišķi jauka iznākusi Lieldienām šūtā dzeltenā cāļa somiņa. Kristīne gan saka, ka neesot nekāda šuvēja, tikvien kā pirmās iemaņas šūšanā guvusi pamatskolā… Ja nebūtu šīs biklās piebildes, diez vai nezinātājs, raugoties uz somām, to pamanītu…

Jautāta par idejām, Kristīne saka, ka mājās nav žurnālu un grāmatu, kur būtu dažādas pamācības, kā kas gatavojams. Viņas ar meitām cenšoties izdomāt visu pašas, kā katra lietiņa darāma, kas no kā iznāk. Tieši tas darbā esot pats interesantākais, un katru darbu padarot vienreizēju – vienā eksemplārā.

Lieldienu zaķis – iedvesmas avots Ziemassvētku rūķiem

Tas, ka uz Ziemassvētkiem gatavos rūķus, gan jau esot izlemts pavasarī, kad Kristīne no salmiem izgatavojusi meitām lielu Lieldienu zaķi. Tad vēl tapa vistas, gailis, cāļi un vēl cits lietas, kas saistītas ar pavasari un Lieldienām. Šo prasmi Kristīne apguvusi floristu kursos, kurus organizēja Valsts Nodarbinātības dienests.

Un tā, tuvojoties Ziemassvētkiem, ķērušies pie rūķu gatavošanas. Juris ir Latvijas televīzijas operators – īsti radoša darba veicējs. Bet rūķu gatavošanā bijis nepieciešams viņa fiziskais spēks. Juris izgatavojis rūķu figūras, bet rūķus noformējusi Kristīne. Vaicāts, par, viņaprāt, interesantākajām televīzijas pārraidēm un filmām, Juris pārsteidz: "Mums nav laika skatīties televizoru. Noskatāmies vien ziņu raidījumus, lai zinātu, kas pasaulē notiek. Ziņu laiku gan ievērojam. Pārējā laikā televizors varbūt dažkārt darbojas kaut kur fonā, jo visu laiku ir ko citu darīt." Vēl ģimenes galva piebilst – varbūt citam tāda dzīve šķiet neinteresanta – pārāk maz izklaižu, daudz dažādu darbu, bet ģimenei tas sagādā prieku, gandarījumu un arī…pārticību.

Salmus rūķu figūru veidošanai atvedot no laukiem. "Domājām, ja jau tik smuki sanāk, varbūt vajadzētu rūķus izgatavot vairāk, lai būtu ko patirgot. Bērniem tie patika. Tādējādi mums ir radies jauns pašiem savs produkts, ko piedāvāt tirgū. Ir redzēti dažādi salmu izstrādājumi, bet rūķi gan ne. Turklāt katrs viens ir īpašs – savā saimē tāds vienīgais. Jo lielāks prieks, ka tā ideja ir mana, ka ir izdevies radīt pavisam kaut ko jaunu," saka Kristīne.

Pašlaik ģimenei ir ļoti daudz darba – īstais rūķu tapināšanas laiks, un nereti tas ievelkas līdz pat vēlai naktij. Rūķiem īpaši izteiksmīgas ir sejas. Acis, deguni, smaidošās mutītes, apdares – viss gatavots pašu rokām. "Vienkāršāk jau būru nopirkt actiņa veikalā, ir vēl tādas, kas kustas, bet tad tie vairs nebūtu mūsu īpašie rūķi," tā Kristīne. Rūķus tirdziņam taisot ne tik daudz naudas dēļ, cik pašiem prieks, ka labi sanāk, ka cilvēk par tiem priecājas. Kristīnei dienas lielākā daļa paiet, darbojoties ar bērniem, tāpēc var paspēt apdarināt kādus trīs rūķus. Darbs ir precīzs, rūpīgs, tikai tad rūķi būs skaisti.

Rūķi iznāk dažādi – vienam lukturis rokā, citam nūja, citam – mantu maiss. Arī pozas dažādas. Katram savādāki mati, seja, mīmika. Kristīne uzskata – lai salmus saliktu, lai tie būtu paklausīgi, vajag izjūtu.

Jautāta, par kādu nākotni Kristīne sapņo, kad bērni paaugsies, viņa atzīst, ka zinātni pamest negribētos. Tā esot pietiekami interesanta, viņai patīkot pētīt un meklēt. Pagaidām ir krīze… Kad bērni paaugsies, krīze būs beigusies… Augstskolā vīru baltām galvām ļoti daudz, bet jaunu cilvēku, turklāt vēl zinātņu doktoru Latvijā ir par maz. "Esmu tam gatava. Tāpēc arī man bija mērķis pabeigt doktora studijas, ko uzskatu par pamatu manai turpmākai dzīvei."

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *