Attēlam ir ilustratīva nozīme

Ja dzīvē ir veicies, kāpēc lai nepalīdzētu citiem?!

Reiz dzirdēju stāstu. Bērna stāstu, tāda bērna stāstu, kurš visu savu dzīvi pavadījis bērnu namā. Šī mazā dvēselīte katru dienu gaidīja, kad viņam pakaļ atnāks mamma, viņš skatījies debesīs un lūdzis, kaut mamma atnāktu… Bet viņa tā arī neatnāca… Jā, dzīvē notiek visādi…Kāds zaudē vecākus nelaimes gadījumā vai ļaunas slimības dēļ, kādam it kā jau paši tuvākie cilvēki nomaldās no ceļa, pamezdami savus bērnus likteņa un svešu cilvēku varā. Bet ir cilvēki, kuriem mīlestības ir gana daudz. Tās pietiek gan saviem, gan arī citu cilvēku bērniem.

Viens no šādiem cilvēkiem ir mūsu novadniece – tukumniece Aiva Meshia (41), kura jau daudzus gadus ir audžumamma nelaimē nonākušiem bērniem.

Kaut diennaktī būtu vairāk stundu

Aivu ir divu bērnu mamma, kas strādā par grāmatvedi un arī audzē ziedus. Ir tik daudz cilvēku, kuri saka, ka daudz kam nepietiek laika, un zināmā mērā viņiem piekrīt arī Aiva, kas saka: “Es gribētu kaut diennaktī būtu vairāk stundu. Man ļoti jāplāno savs laiks! Protams, ir skrējiens, taču tā ir mana dzīve, es to nevaru iztēloties citādāku.” Šobrīd Aivas mājās ir seši bērni – divi pašas, četri – audžubērni. Jautājot, vai šie ir pirmie audžubērni, jauna sieviete norāda, ka nē: “Tomēr tik daudz laikam vienlaikus nav bijis, taču – kā par brīnumu – es lieliski tieku galā! Tā ir mana dzīve – šis mūžīgais, patīkamais troksnis, spēlēšanās, bērnu balstiņas. Bet lielāko prieku man sagādā tas, ka varu palīdzēt. Jo īpaši, kad redzu, ka bērniņam šīs rūpes, mīlestība, drošības un stabilitātes sajūta ir ļoti nepieciešama.”

Jāatzīst, ka Aiva ir īpaša ne tikai tāpēc, ka ir atsaucīga audžumamma, bet arī tāpēc, ka ir gatava uzņemties rūpes par pavisam maziem bērniem. Tā arī šobrīd diviem no viņas audžubērniem ir septiņi mēneši, abiem pārējiem – pusotrs gads un gads un divi mēneši. “Viena princese pie manis nonāca pa taisno no dzemdību nama savā trešajā dzīves dieniņā. Uzņemoties rūpes par viņu, bija sajūta, ka man pašai būtu piedzimis bērniņš – viņa bija tik maziņa! Bet nu jau ir liela dāma, kura pat septiņu mēnešu vecumā sākusi staigāt. Fantastisks bērniņš!” Savukārt otrs puisītis, kurš arī ir septiņus mēnešus vecs, pie Aivas šobrīd ir jau trešo nedēļu… Kad pārsteiguma dēļ, uzzinot, cik daudz un mazi ir viņas aprūpē nonākušie bērni, sarunā iestājas neliels klusums, Aiva kliedē neizpratni: “Esmu jau pieradusi pie pārsteigtām sejām. Tomēr šie četri knibulīši ir brīnišķīgi, visiem kopā bērniem ir ko darīt, viņi kopā attīstās, viņiem ir interesanti! Lielie (Cik nu lielie!?) rāda savas prasmes, bet mazie grib lekt līdzi, tāpēc mana septiņus mēnešus vecā spindzele jau staigā. Tāpat jāmin, ka jau minētajai mazajai podziņai nav bijis tā stresa, kas nereti ir ar citiem bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kad viņi nav uzņēmuši pietiekami daudz pārtikas vai nav pietiekami aprūpēti.”

Vienlaikus Aiva atzīmē, ka seši audžubērni – tas tomēr ir maksimums, ko ģimene var pie sevis paņemt, taču viņa norāda, ka vairāk par četriem nemaz nevarētu audzināt, sakot viņas vārdiem, ir jāapzinās, cik daudz katrs cilvēks var izdarīt: “Protams, ka man ir jāsaprot, kāda būtu mana kapacitāte. Spēks ir tik, cik mums ir, mīlestība ir jāsadala visiem vienādi. Bērni ir greizsirdīgi viens uz otru, tāpēc uzmanība ir jāspēj veltīt vienādi katram no viņiem.”

 

Vairāk lasiet 26. maija laikrasktā ŠEIT>>

Komentāri

  1. Būtu ļoti labi ja tā darītu katrs kuram dzīvē ir paveicies, tad arī nabadzīgākie justu kad visi esam vienoti un esam viens par otru nevis katrs atsevišķi.

    1. Ne nabadzīgajiem jāpierāda, bet slinkajiem jāiemāca strādāt un uzņemties atbildību ne vien par sevi, bet arī par sevis rādītajiem. Staigāt ar izstieptu roku un, pie pirmajām grūtībām, “mest plinti krūmos” mēs krietnai daļai “pilsoņu” esam iemācījuši. Nu jau tāda aug ne tikai otrā, bet arī trešā paaudze… Aiva-liels malacis, paldies viņai! Tikai žēlot tos, ar netīrajām mutēm, nevajag. Vajag aizvest pie ūdens un iedot ziepju gabalu… Beigsim žēlot liekēžus un “dzīves prieku” mūžīgos baudītājs!

  2. ir gatava uzņemties rūpes par pavisam maziem bērniem….
    Vai ir iespējams apmierināt pavisam mazo bērnu emocionālās vajadzības..?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.