FOTO: Agita Puķīte

Latvijas daba un lauki ir latviskā darba un tradīciju īstā dzīvesvieta

Viesatu dabas taka ir ļoti īpaša un skaista vieta Tukuma novadā, kas nu jau deviņus gadus vilināt vilina atpūtas cienītājus, turklāt visos gadalaikos. Saprotams, jo īpaši, kad spoži spīd saule, un – ko tur noliegt –  arī tagadējo ierobežojumu laikā, kad dabas taka daudziem kļuvusi par dabas malku. Taču arī nemīlīgās rudens vai pavasara dienās šī ir īstā vieta, kur vienuviet izbaudīt Latvijas dabas daudzveidību. “Mums ir pašiem sava Sigulda,” saka dabas takas idejas autore, izveidotāja un turpinātāja Ligita Tauniņa, kas kopā ar domubiedriem Viesatu dabas taku uztur brīvprātīgi un bez atalgojuma.

Sarunu par Latvijas dabu, par katram savas īpaši tuvās Latvijas vietas skaistumu un atbildību par tās saglabāšanu sākām jau pagājušajā vasarā kādā no gadskārtu pasākumiem un apņēmāmies to turpināt Ligitas mājās, kas arī atrodas Viesatas upes pastāvajā krastā. Šīs nedēļas sākumā, ievērojot distancēšanos un mazliet piedaloties viņas piemājas lauka apsēšanā, sarunu turpinājām.

Dzīvot saskaņā ar dabu un tās noteiktajām tradīcijām – to var atmodināt katrā

– Šī gada jūnijā apritēs desmit gadu, kopš izveidojāt biedrību «Viesatas upesloki» un, kā rakstīts dokumentos, tā radīta ar domu aizsargāt Viesatas upi un tās senleju, kā arī kopt dabas mantojumu un to izmantot ilgtspējīgi…

– Jā, pašā toreizējās krīzes augstākajā punktā – 2010. gada jūnijā – izveidojām biedrību un pēc gada – 2011. gada vasarā – nodevām taku ekspluatācijā. Nekādas atklāšanas nebija, vietējie, kas zināja, jau to izstaigāja pirmie, tad par to uzzināja arī citi.

– Bet kā šo vietu atradāt?

– Kad atnācu uz Irlavas pagastu dzīvot un iekārtoju te vasaras māju, viens vīrs, kas man palīdzēja saimniecības darbos, teica: “Gar tavu māju tek Viesatas upe, kurai ir skaisti karsti, taču tu nezini, cik tie ir skaisti. Bet ja paietos vēl tālāk!…” Šis vīrs bija Jānis Rašmanis, kas aizgāja mūžībā pagājušā gada augustā. Tieši viņš mani mudināja iet skatīties upes krastus, un tad nu reiz mēs sarīkojām vienu tādu īpaši neplānotu gājienu cauri brikšņiem – burtiski lauzāmies tiem cauri gar upes krastu un konstatējām, ka esam nonākuši ļoti īpašā vietā. Un tad es nodibināju biedrību un rakstīju projektu «Kandavas partnerībai» ar domu piesaistīt finansējumu. Un tā palaimējās, ka mūsu pagastam bija iespēja šo projektu iesniegt. Sākumā pat nezinājām, kādas varētu būt izmaksas, lai piecu kilometru garo taku padarītu pieejamu gājējiem – cik daudz pakāpienu, piemēram, būs nepieciešams, tāpēc, protams, piešķirtajā naudā, kas bija virs četriem tūkstošiem eiro, neiekļāvāmies. Taču mūsu entuziasms bija milzīgs! Pamatā esam četri – Uldis Rašmanis, Inese Rašmane, Ainārs Jansons un es, bet ir arī citi atbalstītāji. Un tā mēs sākām lauzties cauri brikšņiem…

– Kuram bija tas redzīgais skats izplānot visu šo taku tā, lai upes līkloči atklātos visā to krāšņumā?

– Tas laikam bija mans veikums, bet visa pamatā ir daba, kas visu to ir izveidojusi un dāvinājusi cilvēkiem. Mums palīdzēja arī meža eksperte Sandra Galiņa – vērtēja vietas, kur labāk veidot skatu punktus. Tā kā tā bija Latvijas valsts mežu teritorija, ar viņiem mums ir noruna tāda, ka maksimāli saudzēsim  mežu, ko arī esam ievērojuši visā takas garumā. Kopā tā ir piecus kilometrus gara. Tas tad, ja nokāpj no visiem stāvkrastiem un izstaigā taciņas gar upes līkumiem. Kad redzi, kā upe met līkumu pie pussalas, vari tikai pabrīnīties, kāds spēks ir dabas rokās un kādus brīnumus tā spēj radīt. Turklāt, lai to visu novērtētu, ir vajadzīgs laiks, tāpēc ierīkojām arī galdus un krēslus, bet Uldis Rašmanis izdomāja galda spēles. Savukārt tekstus par putniem rakstīja izcilais stāstnieks un putnu pētnieks Aivars Petriņš. takas pirmsākumos viņš pat atrada klijāna ligzdu, tāpēc toreiz sākām cīņu par to, lai šī vieta tiktu aizsargāta, bet klijāns tur sabija tikai vienu gadu… Vēl taču Valda Baroniņa no Dabas aizsardzības pārvaldes pētīja augus, bet ģeoloģe Inga Gavena – iežus.

– Tās augstākās vietas ir izmērītas?

– Nav. Gribētu uzaicināt kādus ģeogrāfus vai ģeologus, lai uztaisa mērījumus un aprakstus. Varbūt studenti varētu izstrādāt kādu kursa darbu, izvērtējot taku kopumā?…

 – Viesatu dabas taka ir īpašs objekts, kuru jūsu biedrība ir mums visiem uzdāvinājusi. Kāpēc to darījāt?

– Jā, man to reizēm jautā – kāpēc taisīju taku, kāpēc organizēju koncertus, sarīkojumus, atbilde ir vienkārša – ja man pašai kaut kas patīk un no tā gūstu prieku, tad uzskatu par savu pienākumu to dot arī citiem. Man tiešām šī vieta ļoti patīk, man patīk mūzika, gadskārtu svētki, un, ja ir tāda vieta pagastā, kur to visu var radīt, tad ir jāpriecājas. Ir jāpriecājas, ka mums ir sava Sigulda.

Bet, ja runājam par tradīcijām, tad tās jau ir katrā no mums, tikai kādā brīdī ir piemirsušās vai nav bijušas tik nozīmīgas, lai tās gadu no gada koptu un uzturētu. Taču paskatieties, kas notiek šajos pasākumos, kā bērni veido jumīšus, kā spēlējas, kā vecāki iesaistās! Atliek tikai paaicināt piedalīties, un tad jau mēs izstāstām, ka latviešiem ir astoņas gadskārtas – Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Miķeļi, Mārtiņi un Ziemassvētki, ka ir Saulgrieži, kas iezīmē saules ritu un ka pēc tā ļaudis reiz dzīvojuši. Un ja vēl iemācies dabā to visu ieraudzīt – kā saulīte lec, kā riet… Īpaši svarīgi, ka varam to parādīt, iemācīt bērniem, tāpēc arī jūs savā laikrakstā, kuru abonēju, varētu vairāk par to rakstīt.

 – To visu jau bērnībā iemācījāties?

– Bērnībā man tas netika mācīts, interese radās vēlāk. Izgāju pirtsskolu pie Batņām, kas lika aizdomāties par latvisko, par latvisko dzīvesziņu, un es sapratu, ka tas ir brīnišķīgi – justies kā dabas daļai, dzīvot ar tās nosacījumiem. Pēc tiem gadiem, kad par to nerunāja un to nemācīja, tas bija kaut kas īpašs.

– Tā arī nonācāt pie savām lauku mājām – vēloties būt dabā?

– Es nāku no laukiem, no Madonas, bet jau sen sen vecāki pārcēlās uz Rīgu, tāpēc esamu arī rīdziniece. Rīgā strādāju, bet neesmu piesieta pie sava darba, tāpēc varu vasaras pavadīt šeit, Irlavā. Patiesībā jau sen meklēju laukus, un, kad šeit radās iespēja iegādāties īpašumu, to arī izmantoju. Un iestādīju četrus hektārus lielu dārzu. Tajā īstenoju integrēto augkopību – ābeles, bumbieres, ķiršus audzēju un kopju ar saudzējošām metodēm dārzkopībā – pat ja ir nepieciešams augļu kokus miglot, tas jādara ļoti zinoši un pārdomāti. Šķirņu ir daudz, jo sākumā rīkojos pēc principa – man garšo un es stādu, taču daudzi saldie ķirši neizdzīvoja, un tas deva mācību, ka labāk paļauties uz pārbaudītām vērtībām. Taču zināmā mērā esmu avantūriste – kad iedomājos, ka man būs lauku māja, izgāju visdažādākos kursus – divgadīgos biškopības kursus pie Andra Sproģa??, augkopības kursus Dobelē, daiļdārzniecības kursus pie Gundegas Lināres. Tas – lai varētu izvēlēties, ko tas īsti darīt. Bet tagad esmu sapratusi, ka tad, kad saimnieko, dzīve ievieš korekcijas un es uz tām ļaujos, protams, neatsakoties no tā, ko vēlos, piemēram, saimniekot bioloģiski. Nektāraugi jau ir iesēti.

 

Vairāk lasiet pagājušās ceturtdienas, 30. aprīļa, laikrakstā ŠEIT=>

Komentāri

  1. Brīnišķīgi! Lai veicas Ligitas kundzei ar domubiediriem! Kaut tādu cilvēku, kas kopj un sargā, nevis cērt un indē, būtu arvien vairāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.