Ko Ziemassvētkos zvēri runā?

Mīlestība, iecietība un sirds siltums, tas ir tas, kas šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā ir tik ļoti svarīgi. Un ne tikai cilvēkam pret cilvēku… Mūsu vidū ir arī mazākie draugi, kurus cilvēki nereti uztver kā spēļmantiņas – kad apnīk vai  kaut kas nav tā, kā bija plānots, tās pamet… Lietas, kur lietas, bet kā tad ar pieviltajiem, nodotajiem – mājās pieņemtajiem, pieradinātajiem, bet pēc tam pamestajiem dzīvnieciņiem?! Kā viņi jūtas, par ko runā Ziemassvētku laikā?

Tā apziņa, ka esi kādu izglābis, kādam palīdzējis, – atsver visu!

Lai to uzzinātu devāmies pie tukumnieces Zanes Zagorskas. Viņas sirds ir plaši atvērta, lai spētu palīdzēt daudziem jo daudziem nelaimē nokļuvušiem dzīvnieciņiem, veltot tiem ne tikai naudu un rūpes, bet arī visdārgāko – savas vienīgās dzīves laiku.

Devāmies lūkot, kā Zanei klājas, jo bijām jau redzējušu TV raidījumā «Ķepa uz sirds», ka viņa mājas devusi ne tikai sešiem kaķiem, bet arī varānam, papagaiļiem, bruņurupučiem, kāmīšiem. Kā pati saka, ja četros akvārijos dzīvojošos rēķina kā atsevišķu, bet veselu kopienu (katrā ir vairāk nekā desmit zivtiņas), Zane aprūpē vairāk nekā 70 radībiņas. Un pirmā, kas mūsu sagaidīja, ieejot jaunās sievietes mājoklī, bija aklā suņu meitene Lūse. Sunīte ir ne tikai akla no dzimšanas, bet arī pirmos savas dzīves gadus pavadījusi pie ķēdes… Bet turpat jau arī pārējie – akvārīju, terāriju un būrīšu iemītnieki. Zane ir ierīkojusi baseinu zelta zivtiņām, aplociņu bruņurupučiem un salikusi koku zarus, pa kuriem uz savu guļvietu rāpties varānam vai piesēst mazajam, jestrajam papagaiļu puikam Mango. Viņš visu mūsu sarunas laiku centās iespraukties sarunā, te demonstrējot, ko viņš prot – mazgāties akvārijā, lidināties apkārt, te saimniecei uz pleca piesēžot un knibinot viņas matus.

Ar mīlestību pret visiem

Zane stāsta, ka visa dzīvā radība viņai bijusi mīļa jau no bērnības – mājās vienmēr bijuši savi mīluļi, un abi ar brāli arī ķēruši varde un pētījuši, kā tās dzīvo. Tas bijis iespējams tādēļ, ka dzīvojuši laukos – Zentenē. Lai gan dzīvnieki bijuši tuvi visu dzīvi izglītību viņa tomēr ieguvusi pavisam citā jomā – Zane ir izglītota vēsturniece-arheoloģe. Bet jautāta, kā aizsācies viņas mājas zoo, Zane stāsta: “Viss sākās ar slimu runci, kuru paņēmu no ielas. Tas bija arī laiks, kad man radās doma pastrādāt patversmē. Juglas patversmē nostrādāju gadu, un tur es arī sapratu, ka man ir svarīgi glābt dzīvniekus. Bet kā jau teicu, dzīvnieki ir bijuši vienmēr, personīgi mans pirmais dzīvnieciņš bija papagailis, kurš pie manis dzīvo vēl joprojām, viņam arī jau 20 gadi. Tas ir daudz, ņemot vērā, ka pirms 20 gadiem nebija ne tā labākā pārtika, ne arī man pašai bija tādas zināšanas par dzīvnieku kopšanu, kā tās ir šodien. Atceroties, kā es visu darīju pat vēl pirms 10 gadiem, pašai bail paliek. Jā, arī visi kaķi mums nodzīvojuši vismaz 16 gadus, bet, atceroties, ar ko mēs viņus barojām, liekas – tas nav iespējams. Jā, tā varētu būt arī mūsu mīlestība, kas ļauj dzīvniekam laimīgi nodzīvot ilgu mūžu. Starp citu, runājot par pārtiku, daudziem ir iespaids: krāsaini graudiņi – tad jau tā noteikti ir laba pārtika, bet tagad varu teikt, ka tas ir pats briesmīgākais – barot savu kaķi ar lēto, krāsaino barību. Palasot tās sastāvu, saprotam, ka galvenās sastāvdaļas ir graudaugi, bet dzīvnieku izcelsmes produkti vien 2%. Bet ir jāsaprot, ka kaķi ir plēsēji, kuru barības sastāvā lielākai daļai tomēr ir jābūt gaļai.

 

Vairāk lasāms 29. laikrasta numurā ŠEIT=>>>>>>>>

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.