Egīls Seņkāns: “Lauksaimnieks ir universāls cilvēks”

18. novembrī Latvijas valsts apbalvojumu «Atzinības krusts» saņēma lauksaimnieks, Tukuma novada Lestenes pagasta lauksaimniecības uzņēmuma SIA «Lestene» valdes priekšsēdētājs Egīls Seņkāns. Šajā uzņēmumā viņš bijis no tā pirmās dienas, taču vēl pirms tam darba pieredzi ieguvis turpat, Lestenē, – kolhozā «Lestene» un paju sabiedrībā »Lestene».

18. novembrī Latvijas valsts apbalvojumu «Atzinības krusts» saņēma lauksaimnieks, Tukuma novada Lestenes pagasta lauksaimniecības uzņēmuma SIA «Lestene» valdes priekšsēdētājs Egīls Seņkāns. Šajā uzņēmumā viņš bijis no tā pirmās dienas, taču vēl pirms tam darba pieredzi ieguvis turpat, Lestenē, – kolhozā «Lestene» un paju sabiedrībā »Lestene». Darbs, dzīve – viss kopā, kā viņš pats saka – ir veidojis viņu par tādu cilvēku, kāds viņš ir – dzīvo un strādā ne atzinības dēļ, bet tādēļ, ka patīk darbs laukos. Turklāt ne tik bieži gadās dzirdēt vārdus, ka darbs vienlaikus ir arī atpūta, taču sarunā ar Egīlu dzirdējām arī to.

– Jūsu uzņēmumam ir jau 25 gadi. Tas veidojies gandrīz vienlaikus ar atjaunoto Latvijas valsti, savukārt jūs šajā laikā esat guvis gan dzīves, gan darba pieredzi, tātad audzis kopā ar to.

– Tā var teikt. 1992. gadā, kad bija paju sabiedrības «Lestene» privatizācijas sapulce, viss pamatkapitāls tika aprēķināts toreizējos rubļos un visas pajas tika sadalītas vairāk nekā pustūkstotim cilvēku, kas tobrīd strādāja vai bija strādājuši. Un tad iepriekšējais vadītājs Ojārs Līmežs, būdams jau pensijas gados, vairs nebija ar mieru privatizācijas procesu “vilkt” un no sabiedrības vadības darba atteicās. Tāpēc sapulcē bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk, jo neviens vadītāja darbu negribēja uzņemties. Izaicinājums man bija liels, jo sapratu: ja neviens to darbu neuzņemsies, tad otrā rītā viss būs beidzies…

– Katrs paņems savu traktoru un dosies mājās…

– Jā, sāktos haoss, un viss tiktu izvazāts pa malu malām. Es sapratu – ja es to nedarīšu, tad to nedarīs neviens. Un tā tas 1992. gadā iesākās. Toreiz ministra [Jāņa] Kinnas izstrādātais paju likums tika veidots diezgan īpatnēji – ka kolektīvās saimniecības – kolhozi vai padomju saimniecības – bija jāprivatizē vai jāsadala pa objektiem – fermām, darbnīcām, jānodala lauksaimniecības inventārs, lopi… Mums toreiz iznāca kādi 16 objekti, kuru funkcionēšana katram par sevi būtu ļoti apšaubāma, jo mozaīku sadalīt gabaliņos ir viena lieta, bet šādiem objektiem ir jāfunkcionē, turklāt savstarpēji. Es uzskatīja, ka, kopā strādājot, ir lielāks efekts, jo tad būs gan infrastruktūra, gan sadalīti biznesa riski.

– Tātad pajas bija jāuzpērk?

– Likums toreiz pieļāva pajas atprečot – ar graudiem, ar pakalpojumiem, inventāra izsolēs privatizējot lauksaimniecības tehniku vai arī dzīvokļus, un tādā veidā ar gadiem paju kapitāls reformējās, bet 2001. gadā sapulce pieņēma lēmumu paju sabiedrību pārveidot par sabiedrību ar ierobežotu atbildību.

– Kurš ir bijis grūtākais laiks uzņēmuma vēsturē?

– Kad 2004. gadā iestājāmies Eiropas Savienībā un sākās tā sauktie treknie gadi – tad milzīgā un ģeometriskajā progresijā auga zemes cenas un cilvēkiem no malas radās interese mūsu saimniecību privatizēt. Tolaik bija 126 kapitāldaļu īpašnieki, kam bija dažādas intereses… Šo ārējo risku mēs pārdzīvojām – izmantojām likumā atļautās pirmpirkuma tiesības un, konsultējoties ar advokātiem, izmaksājām īpašniekiem viņu daļas. Šobrīd uzņēmumam ir 17 dalībnieki, bet kontrolpakete ir Dacei Seņkānei; uzņēmums ir saglabāts, attīstīts un var turpināt darbu.

 

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 5. decembra, numurā ŠEIT!

 

Komentāri

  1. Lai veicas ari turpmakl lepojos ka ir tadi cilveki ka Jus. Paldies par padarito darbu.

  2. Nu ļoti daudz paveicis-sabojāja ceļus novācot kukurūzu.”Profesionāls” vadītājs!

    1. Šis ir sāpīgs moments – grantētie ceļi nav paredzēti tik intensīvai smagās tehnikas lietošanai, kaut vai salīdzinām traktoru 90tajos un tagad! Vispār zemniekiem vajadzētu uzlikt par pienākumu piedalīties savu un īrēto īpašumu pievedceļu sakārtošanā, un tik nevajag te bļaut, ka zemnieks jau nabadziņš – sen jau vairs tā nav!!!!

      1. vispār pēdējo 3-4 salijušo lauku ceļu menešu laikā nav neviens celš labojams.to var izdarit, kad ceļi būs apžuvuši. lielākā daļa lauku grunts ceļu ir katastrofālā stāvoklī un tie prasīt prasās gan labošanu, gan rekonstrukciju ar ūdens novadi, gan nesošā slāņa pastiprināšanu, gan virsmas profilēšanu

    2. Ceļi ir infrastruktūra, par kuru ir jārūpējas Valstij, un Valstij ir jāparūpējas par tādiem ceļiem lai tie kalpotu gan zemniekam, gan iedzīvotājiem. Bet Intas izpratne beidzas… pat nezinu kur… ja pēc šī argumenta var vērtēt kādu cilvēku kurš strādā, rada darbavietas, un visbeidzot, maksā nodokļus (cerams) Valstij, kuras pienākums ir parūpēties par infrastruktūru…

        1. Intas kundze, tas ir pašvaldības ceļš.
          Un vai tiešām šajā reizē būtu saprātīgi par to runāt. Kāpēc tai oktobrī vai novembrī kad uz ceļa tās bedres un zemi saveda, tad klusējāt. Viss jau būtu labi, kad to ceļu greiderēja, tad vajadzēja kādam to darbu pieskatīt, pārbaudīt , lai zemes būtu no ceļa nošķūrētas, bet ne atstātas uz ceļa.
          Mēs visi varam būt tikai lepni par Egilu un tikai viņam jāsaka paldies, ka ir tāda SIA “Lestene.” kur ir darba vietas pagasta iedzīvotājiem.

    3. Nu ja,ceļus bendēm gan.Un kad laika apstākļi sabojā ražu dabū kompensācijas!

  3. Kur problēma???
    Ja ceļus sabojā – tie jāsalabo!!!
    Pa tiem taču visiem jābrauc!!!

  4. Legzdiņš apgrgiezies būs kapā
    hei lai li lai lū
    Redzot šotos letiņš štopš
    Hei lai laili LUUUUUUUUUU

  5. Teiksim vējonim Ardievas
    Hei Laili laili lū
    Nesmirdini mūsu sievas
    Hei lai lilaili lū
    Lai tās jeņķu vai tavas smakas
    Nepatīk man mēslu takas
    Hei lailim laili l“ūuuuuuuu

Atbildēt uz gyalis Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *